12. A. 501. H. Corbiks no 67. g. vecas Līnes Buķevicas, Elejas Zeltiņos.

Reiz dzīvojusi slinka meita. Viņa nav mācījusies ne kārst, ne vērpt, ne aust. Māte gan to bārusi, situsi, bet tas nelīdzējis. Kādā dienā ķēniņš izsludinājis, ka viņam vajadzīga dūšīga

kārsēja, vērpēja un audēja - tāda, kura var pa trim naktim sakārst, savērpt un izaust veselu istabu vilnas.

Kuŗa to izdarīšot, to viņš ņemšot par sievu. Visā valstī tāda meita nav atrasta.

Slinkās meitas māte to izdzirdusi un aiz dusmām aizvedusi ķēniņam savu meitu. Varenā kārsēja nosēdināta kādā istabā viena un raudājusi. Raudājusi, raudājusi jau ilgu laiku. Ap pusnakti atvērušās durvis un ienākusi kāda vecene. Tā bijusi ļoti nejauka: lielām, kaulainām, sastrādātām rokām.

"Ko tu, meitiņ, raudi?" viņa vaicājusi.

"Ja., māmiņ, es nemaz nemāku kārst un vērpt, kur nu lai tādu istabu pa vienu nakti sakāršu?"

"Nekas, meit', būs labi", teikusi vecene: "liecies uz auss, tikai apsoli mani lūgt kāzās."

Meita apsolījusies. No rīta tā pamodusies un redzējusi, ka viss bijis sakārsts. Nākošā naktī tā atkal iesēdināta istabā. Atkal visas durvis aizslēgtas. Meita nosēdusies un raudājusi. Ap pusnakti durvis atvērušās, un ienākusi vecene ar gaŗu apakšlūpu, pavisam nejauka.

"Ko tu, meitiņ, raudi?" viņa vaicājusi.

"Jā, kā es neraudāšu?" meita atteikusi: "es nemaz nemāku vērpt, kur lai nu vēl savērpju tādu istabu pilnu ar vilnu?" "Nekas, meit, ej tik gulēt, tik apsolies mani ielūgt savās kāzās, un viss būs labi."

Meita apsolījusies un likusies gulēt. No rīta viņa redzējusi, ka viss bijis savērpts. Trešā naktī atkārtojies tas pats, kas divās pirmajās. Tagad ienākusi vecene, nejauku vaigu un ar tādām kājām kā šķipeles. Meitai atkal vajadzējis apsolīties to lūgt kāzās, un no rīta audekls bijis noausts.

Tagad meitai bijušas ar ķēniņa dēlu kāzas. Priekš kāzām tā viņam lūgusi atļaut uzlūgt savas trīs vecās krustmātes. Ķēniņš to atļāvis.

Ienākušas trīs vecenes. Ķēniņa dēls prasījis, kādēļ viņām tāds savāds izskats, no kā tas nākas? Uz to pirmā atteikusi, ka viņai esot lielas rokas no vilnas kāršanas. Otra teikusi, viņai esot lielas lūpas no pirkstu un linu slapināšanas. Trešā sacījusi, ka viņai esot lielas kājas no aušanas.

Tagad princis sapratis, ka viņas būs bijušas darba darītājas, bet neko nav teicis, nodzēris kāzas un dzīvojis ar savu sievu laimīgi.

Visas trīs vecenes bijušas Laimes mātes.