14. A. 501. J. Ozols Secē. LP, VI. 993 (2 piez.)

Meita bijusi ļoti čakla. Mātei pietrūcis linu, un šī tikai stājusi virsū, lai dod vērpt, lai dod vērpt. Tad māte rājusi meitu, ka nevarot nemaz glābties. Rājienu dzirdējis ķēniņš, gaŗām braukdams. Tas paņēmis lielo vērpēju līdz, ieslēdzis lielā, lielā kambarī, piepildījis līdz griestiem ar liniem un noteicis, ka par vienu nakti viss jāsavērpj.

Tad šī sākusi raudāt, un nu ienākusi pati Laima, par veceni pārvērtusies, ar lielu, lielu apakšlūpu, gaŗiem, gaŗiem pirkstiem. platām, platām kājām. Viņa teikusi: "Ja apsolies mani kāzās lūgt, tad vari gulēt iet, es savērpšu."

[Meita ir ar mieru, rītā ir visi lini savērpti un ķēniņš ir tik priecīgs, ka tūlin precē lielo vērpēju. Arī vecene tiek ielūgta kāzās.] Pie galda ķēniņš jautājis vecenei: .,Kāpēc tev tik liela apakšlūpa?"

"No linu slapināšanas vērpjot." "Nu kāpēc tik gaŗi pirksti?" "No dzijas tecināšanas vērpjot." ,.Nu kāpēc tik platas kājas?" "No ratiņa mīšanas."

[Nu ķēniņš sabijies, ka vērpēja var palikt tik neglīta, nav vairs jaunai sievai nekad ļāvis vērpt.]

Piezīme. Tādu pašu pasaku J. Ozols ir uzrakstījis arī Saukā, tikai te meita bijusi smuka un tādēļ māte to kūlusi. Ķēniņš prasījis kādēļ peŗot. Māte atbildējusi: "Viņa stāj man linus virsū ko vērpt. Kur tik daudz lai ņemu. cik šī vērpj?" Viss cits tāpat kā iepriekšējā variantā. L. P.