15. A. 501. Teicēja 76 g. veca J. Staleidzāne Atašienē. Kultūras balss kr.

Vīna meita beja smuka, bet natikle. Vīnu reizi sasadusmuoja meitas muote uz sovas meitas un suoka jū pērt ceļa molā. Tymā laikā cauri braucja kēniņa dāls.

"Kuodēļ tu jū sit?" prosa kēniņa dāls muotei.

"Kai juos nasissi?" atbildēja muote, "jei nu syunom muok zeida dīgus sprēst, bet, nagribēdama nu syunom sprēst, prosa nu manis lynu. Kur es jūs lai jemu, nabogs cylvāks?"

"Oho!" padūmuoja kēniņa dāls, "nu syunom zeida dīgūs muok sprēst! Pi manis sātā pyls lynu, pajemšu es jū ar sevi!"

Atdūd man sovu meitu!" soka kēniņa dāls. "Jem!" atbiļdēja muote.

Kēniņa dāls pajēmja meitu un nūbraucja uz sovu pili. Meita beja cīši smuka un kēniņa dāls sadūmuoja ar jū precētīs. Vīnā naktī atguoja uz meitu juos Laimes un soka: "Tu naej pi kēniņa par sīvu leidz tam laikam, cikom jis napaaicynuos myusu kuozuos!"

Laimes aizguoja un reitā meita soka kēniņa dālam: "Es īšu pi tevis pi veira, bet tu paprosi kuozuos munas tantes!" Kēniņa dāls tam pīkrita. Atguoja kuozu dīna. Sabraucja visi vīsi un sasāda aiz golda, bet meitas tantju vēļ naredzēja. Kēniņa dāls prosa meitai: "Kur tad tovas tantes?"

"Mes jau atguojam, te pat asam!" atsasaucja aiz durovu. Atsataisīja durovas un īīt pyrmuo tante. Paša jei beja kai cyti cylvāki, bet lyupa bailīgi gara. Kēniņa dāls īsavēŗa Laimi un prosa: "Par kū tev tik gara lyupa?"

"Es sovā myužā beju lela sprādēja, tuodēļ man lyupa tik gara! atbiļdēja Laime.

Pēc pyrmuos īguoja ūtra. Paša ,jei beja kai cyti cylvāki, bet piersts rasnuoks par vysu rūku. Kēniņa dāls īsavēra juos rasnū pierstu un prosa: "Par kū tev tik rasns piersts?"

Es sovā myužā beju lela sprādēja, tuodēļ man piersts tik rasns!" atbiļdēja ūtra Laime.

Pēc ūtras īguoja trešuo. Pasa jei beja kai cyti cylvāki, bet kuoja cīši rasna un gara. Kēniņa dāls īsavēŗa rasnū kuoju un prosa: "Par kū tev tik rasna kuoja?"

"Nu sprēšonas", atbiļdēja trešuo Laime, "ari tovai sīvai byus tik pat gara lyupa, rasns piersts un rasna un gara kuoja, jo liksi pi sprēšonas!"

Kēniņa dāls nagribēja, ka juo sīva taida byutu, tuodēļ nalyka pi sprēšonas un dzeivuoja laimīgi.