1. A. 502. J. Ezers no Treijera Žaņa Gramzdā Jkr. V, 127. p. LP VII. II, 21, 1, 1.

Kādam ķēniņam bija dēls un trīs meitas. Dēlu viņš mīļoja vairāk par visiem bērniem. Ķēniņš bija viņam dēstījis ābeli, kam auga zelta āboli. Katru nakti nozuda pa ābolam. Princis pavēlēja cilpas ietaisīt ābēlē. Tavu brīnumu! Vīrs ar misiņa bārzda bija no rīta cilpās. Ķēniņš, gribēdams to rādīt saviem draugiem, liek vinu cietumā ielikt. Kamēr šis cietumā, tamēr rotaļojas princis ar ābolu blakus istabā. Bet tavu nelaimi! Ābols -- kā tas gadījās, kā ne - ierit pa caurumu pie Misiņbārzda.

Princis lūdzas: "Mīļo Misiņbārzd, atdod man ābolu!"

"Ja izlaidīsi mani no cietuma", teic Misiņbārzds, "tad dabūsi, ātrāki ne."

"To nevaru, cietuma atslēga manai mātei kabatā."

"Ej pie mātes", Misiņbārzds māca, "liec galvu ieskāties un izņem pa to brīdi atslēgu no kabatas. Mani izlaidis, atliec atslēgu tāpat atpakaļ."

Princis izlaiž Misiņbārzdu. Šis saka: "Kad tev kā vajaga, tad sauc mani un es būšu klāt."

Princis iet atkal pie mātes: "Ieskā man vēl galvu!"

Kamēr māte ieskā galvu, princis stumj lēnām atslēgu kabatā, bet māte to pamana.

"Ko tu darīji ar atslēgu?" viņa uzprasa. Dēls izstāsta visu. Sanāk viesi ķēniņam. Viņš ved Misiņbārzdu rādīt; bet cietums tukšs. Ķēniņiene pastāsta, kas noticis.

"Ārā no manas valsts!" ķēniņš tam bargi uzsauc, "tikai vienu vienīgu zaldātu ņem līdz un atstāj šo pašu stundu manu valsti!" Abi aiziet bēdīgi. Viņi nomaldās tuksnesī. "Skaties tik", zaldāts saka, "man tevis labad būs vēl badā jānomirst; uzturs jau iet pie beigām; ūdens ne lāsītes. Slāpst, ka vai mēle pie žaunām piekalst."

Princis atcērt: "Ko nu gvergzdi tik daudz. Rau', kur aka. Iesim turp."

Viņi nonāk pie akas, bet nevar sasniegt ūdeni. Zaldātam padoms drīzi rokā. "Nolaid mani pie kājām akā", viņš saka, "es nolaidīšu arī tevi, kad padzeršos."

"Labi!" Zaldāts padzēries, nolaiž princi akā. "Padzēru jau", šis sauc, "velc mani ārā!"

"Es ar tevi esmu apnicis līdz beidzamam", zaldāts atbild, gribu no tevis atsvabināties. Ja atdod man savas drēbes un ķēniņa dotās grāmatas, tad atstāšu tevi dzīvu, ja ne, tad vari akā palikt."

"Velc tik ārā", princis lūdzas, "atdošu visu." Tā notiek, viņi izšķiŗas.

Zaldāts noiet pie kāda ķēniņa, uzrāda savas grāmatas un ķēniņš viņu pieņem par dēlu. Negodīgas dzīvošanas labad drīzi viņu aizdzen. Viņš iestājas pie pūķiem dienestā.

"Ja tu mums katram atved labi skaistu meitu", pūķi saka, "tad dosim tev katrs divi pūri naudas." Zaldāts pārdomā, kā pie meitām tikt.

Princis, pa tam atnācis nepazīts sava tēva pilī, ir salīdzis par zirgu puisi.

Reiz viņš satiekas pie pils mūŗiem ar Misiņbārzdu un tam izstāsta savu ligu. "Gan mēs atriebsimies zaldātam", Misiņbārzds saka, ,,vai nenāksi šovakar pie mums dzīrēs?"

"Labprāt!" zirgu Puisis atbild.

"Bet liec vērā", Misiņbārzds turpina, "ēst un dzert ir brīv runāt ne. 'Tagad steidzies, ka drīzi aiztiekam."

Dienas darbus Pabeidzis, princis iet tam līdz. Jūrmalā sēžas abi laivā un brauc. Malā tikuši, viņi nonāk lepnā pilī. Tur daudz viesu. Visi ēd un dzeŗ, bet nerunā ne vārda. Pēc kāda laika visi šķiŗas. Zirgu puisis paņem no turienes līdz sudraba zirgu.

Otrā vakarā tie brauc atkal uz dzīrēm. "Ēd un dzeŗ, cik gribi", Misiņbārzds piekodina, "bet nerunā tikai." Mājā braucot paņem puisis līdzi zelta zirgu. Trešā vakarā viņš pārved dimanta zirgu.

Neilgi pēc tam atjāj pie ķēniņa pazīstamais zaldāts. "Mans kungs mani sūta", zaldāts saka, "lai aizvedu viņam jūsu vecāko meitu."

"Manu vecāko meitu? Kas tad tāds ir tavs kungs, ka viņš man tā var prasīt?"

"Nebūs labi, ķēniņ!" zaldāts biedina, "mans kungs ir varens pūķis, viņš apspļaus jūsu zemi ar uguni un visu nodedzinās." "Došu jau savu meitu!" ķēniņš atbild izbijies. Zaldāts aizjāj. Ķēniņš izsludina: "Pusi no manas valsts dabūs tas, kas novedīs manu meitu pie pūķa un viņu atkal atvedīs dzīvu atpakaļ." Zirgu puisis apbruņojies, sēžas sidraba zirgā un jāj pie ķēniņa. Šis, viņu turēdams par kādu svešu princi, jauj tam vest meitu. Meita sēžas viņam aiz muguras un abi aizaulekšo.

"Dod man to meitu!" sauc pūķis jūrmalā, uguni spļaudams, ka sakarst zirga puiša bruņas. Bet šis tam virsū ar zobinu žvikš! un pūķis izstiepjas. Puisis izgriež tam mēli un paņem to līdzi. Ķēniņam liels prieks par atdabūto meitu ; bet varonis nozūd.

Otrā dienā zaldāts prasa otras meitas. Nepazīstamais klāt un aizved princesi. Pūķis ar trim galvām viņu sagaida jūrmalā un spļauj ugunis, ka bruņas top sarkanas. Puisis kā kaķis viņam kaklā,-- un visas trīs galvas zemē. Mēles izgriezis, viņš laiž mājā.

Trešā dienā zaldāts klāt un prasa jaunākās meitas. Ķēniņš apsola. Varonis atkal atjāj; bet šoreiz ar dimanta zirgu. "Lejat tagad ūdeni visos dzelzs katlos", viņš pavēl; tad saka, pagriezies uz princesi: "Nāc, ieķeries manam zirgam astē." Viņa ieķeŗas un tas aizjāj. Jūrmalā stāv pūķis ar sešām galvām. Puisis nolec no zirga. Pūķis nu kŗākdams, šņākdams viņam virsū; bet

puisis iegrūž laimīgi savu šķēpu pūķim kuņģī, kas grīļojas, mēles šaudīdams. Princis uzlec viņam kaklā, nocērt tam visas galvas un - izrāvis mēles - jāj uz māju.

Ķēniņš sauc: "Varoni! Ņem manu jaunāko meitu, lielākas algas man vairs tev nav."

"Ne, ķēniņ, to nevaru", zirgu puisis teic. "Esmu viņas brālis, tavs padzītais dēls."

Dēls gul tēvam pie krūtim un šis slacina viņa galvu prieka asarām.

Ķēniņš, dabūjis zināt zaldāta blēdību, izsūta kaŗavīrus, lai saķertu blēdi. Tas izdodas. Kamēr Misiņbārzds svin kāzas ar ķēniņa vecāko meitu, tamēr zaldātam jāgrauž pūķu mēles cietumā. Pēc kāzām viņu apžēlo.