2. A. 502. J. Vācers Liel-Aucē A. Bīlenšteina kr. LP, VII, II. 21. I, 4.

Vienam ķēniņam bija liels dārzs visvisādiem augļu kokiem. Bet piepēži sāka koki cits pēc cita kalst. Tad ķēniņa dēls sapņoja, ka dārzs ar lielarklu apaŗams, gan tad kokus glābšot. Tēvs iedeva dēlam pieci vīri un lielarklu, divpadsmit jūgu, lai aŗ. Ara, izara vienu koku, otru, kā nāca pie beidzamā - izveļas no sakņu apakšas starp lemešiem sprīdi gaŗš vīriņš ar olekti gaŗu bārzdiņu.

Ķēniņš Misiņbārzdiņu iespostoja dzelzs sprostā un aizbrauca citus ķēniņus paaicināt mazo sprīdīti aplūkot un apbrīnot. Bet kamēr ķēniņš ceļā, ķēniņa dēls svaidās tāpat pa lauku ar zelta ābolu. Svaidās - ābols ieripo mazā vīriņa sprostā un tas ābolu neatdod: lai izlaižot no sprosta, tad ja. Dēls izlaiž - vīriņš pa zūd, tikai to vien ieteikdamies: "Ja tev nelabi klājas, piemini mani!"

Pārbrauc ķēniņš, neatrod Misiņbārzdu vairs -- dusmīgs bez gala. Un dusmās viņš aizdzina dēlu pasaulē; tikai vienu kaŗavīru gan iedeva biedros līdz un labu tiesu mantas ceļa pārtikai.

Dēls ar kaŗa vīru gāja pa tuksnesi veselu nedēļu. Beidzot uzgāja vienu avotu. Avota ūdens bija dziļi. Ķēniņa dēls sacīja karavīram: "Ņem mani aiz kājām, es laidīšos ar galvu lejup nodzerties."

Labi. Bet kaŗavīrs tīšām iemērca dēlu labi padziļi avota ūdenī, biedinādams, ka ņemšot viņu vai gluži noslīcināt, ja neatdošot visu mantu un nepalikšot viņam par sulaini. Šis apsola arī, nabadziņš, visu. Nu abi iet tālāk, nonāk vienā pilī un paliek turpat. Bet kaŗavīrs iestāsta pils ķēniņam, ka viņa līdznācējs (viņa sulainis) varot vecus zirgus par jauniem pataisīt.

Ķēniņš tad lika lielā smilšu kalnā pulka vecu zirgu sadzīt un dēlam (kaŗavīra sulainim) tie bija jāpataisa par jauniem, trekniem, sudraba spalvā. Dēls noiet smilšu kalnā, sāk raudāt: "Ai Misiņbārzdiņa, kādu gŗūtumu tu man uzliki!"

Te Misiņbārzdiņa klāt: kas kaišot? Tā un tā! Misiņbārzda atbild: "Tas nekas - nāc tikai man līdz!"

Aiziet uz Misiņbārzdas māju, nu dēls apmana, ka mazais vīriņš, Misiņbārzda, ir pats vells. Trīs dienas dēls ēda, dzēra pie vella, ceturtā dienā vells saka: "Še, dēls, sudraba pātaga, kad tu ar to zirgiem uzsitīsi, tad tie radīsies trekni un sudraba spalvā."

Labi. Aizgāja atpakaļ uz smilšu kalnu, uzsita ar pātagu visi zirgi palika trekni un sudraba spalvā. Ķēniņš ļoti priecājās par tik lepniem zirgiem; bet kaŗavīrs iemuldēja melodams: dēls esot lielījies sudraba zirgus ir pat zelta spalvā pārvērst, ja viņam to liktu.

Ķēniņš sadzina zirgus smilšu kalnā un liek dēlam zelta spalvā pārtaisīt. Dēls notek pie Misiņbārzda, izstāsta lietu - Misiņbārzda iedod zelta pātagu. Pēra ar zelta pātagu zirgus, visi zirgi ietērpās zelta spalvā.

Ķēniņš priecīgs bez gala, bet karavīrs iemuld : dēls varot no nobalējušiem kauliem dzīvus lopus radīt.

Tūdaļ ķēniņš lika smilšu kalnā lielu čupu kaulu sadzīt, lai nu gādājot no tiem dzīvus lopus! Dēls aiziet pie Misiņbārzdas: taī un tā. Misiņbārzda iedeva viņam dimanta pātagu un dimanta zobinu, sacīdams: "Ar pātagu radīsi lopus, ar zobinu tūkstots galvu vienā cirtienā nocirtīsi."

Dēls aizgāja pie kaulu čupas un pēra un pēra kaulus ar dimanta pātagu no vietas. Čupa sāka kustēties, radās dzīvība; lopi un cilvēki, ka čum un kust. Bet pašā tai brīdī, kad dzīvība radās, dēls bija uzkāpis nezinādams taisni uz cūkas kauliem. Līdz nu cūkas kauli atdzīvojās, dēls gadījās cūkai jāteniski mugurā un jāja, seglos atspēries, tiešām uz ķēniņa pili. Aizjāja tur, ķēniņš lika jaunradītiem lopiem jaunas kūtis uzcirst un dēlu iecēla par lopkopēju.

Bet tam pašam ķēniņam bija trīs meitas vellam atdodamas. Šīs meitas izglābj no velna jaunais lopkopējs; bet karavīrs, kas meitas bija vellam vedis atdot, nozvērina meitas, lai sakot, ka viņš tas glābējs. Bet ar trešo vellu cīnoties, dēlam (lopkopējam) nācās grūti cīnīties. Vells viņa dimanta kumeļu iespēra zemē un viņu pašu arī līdz jostai sadzina zemē; ieskrambādams dēlam vēl īkšķi brangi padikti. Tad dēls piesauc savu Misiņbārzdu. Atskrien Misiņbārzda, pukodamies: "Es tev iedevu zobinu, ar to ir kaŗa spēkus varēji pārspēt vienā cirtienā un tu mani vēl aicini. Tagad man savam paša tēva brālim galva jānorauj!"

Misiņbārzda palīdz vellu pārvarēt un meitu izglābt. Dēls pāriet, kad bija kalnā atpūties, pie ķēniņa, bet ķēniņš kaŗavīram jau meitu (jaunāko) apsolījis. Tad jaunākā parāda ķēniņam (tēvam) dēla ieskrambāto īkšķi, izstāsta taisnību. Kaŗavīru nu notiesā, bet dēlu ar jaunāko meitu saprecina.