3. A. 502. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 694 (125, 3).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tam pašam tēvam bija zelta ābele ar zelta āboliem; bet ābolus katru nakti zaga. Tad vecākais dēls gāja sargāt. Sargāja gan - nenieka nenoķēra; tāpat izdevās arī viduvājam dēlam.

Nu gāja muļķītis sargāt un tas paslēpās ābeles zaros. Pienāca pusnakts, muļķītis dzird nākam kādu. Paskatās - ierauga divi pēdi gaŗu cilvēku ar misiņa bārdiņu ābelē kāpjam. Viņš saķeŗ Misiņbārdiņu aiz bārdas un nelaiž ātrāki vaļā, kamēr nebūšot atdevis visus zagtos ābolus. Misiņbārdiņš atdeva ābolus, iedāvināja muļķītim vēl pulka zelta naudas un tad aiziedams sacīja: "Ja tev, muļķīti, kādreiz palīga vajaga, tad tikai saki : "Kaut jele Misiņbārdiņš būtu!" Tūlīt būšu klāt." Labi.

Un otrā rītā muļķītis, tēvam zelta ābolus atdevis, devās ceļā; gribēja pasauli apskatīties. Gāja, gāja - nonāca lielā pilsētā un tur dabūja zināt, ka visiem pavalstniekiem lielas bēdas uzbrukušas. Tur netālu no pilsētas esot liels, augsts kalns, pie kalna dziļš ezers, ezerā mītot pats nelabais, nelabajam katru gadu jāziedojot viens cilvēks un šogad taisni kārta esot ķēniņa meitai, tā rītu vedama kalnā.

Muļķītis to padzirdējis, neteica nekā. Klusītiņām nogāja pie kalēja, nokala piecpadsmit birkavu smagu nūju un aizgāja kalnā jau priekšlaiku, ķēniņa meitu gaidīdams. Atveda ķēniņa meitu, atstāja vienu - velns ar trim galvām no ezera ārā; kur tik ilgi esot kavējusies? Un taisās jau grābt. Bet nu muļķītis metās starpā, krāva velnam tā ar nūju, ka līdz jostai iecirta zemē. Velns gan meta pretim, ietrieca arī muļķīti līdz ceļiem zemē, bet kā nu muļķītis cirta otrreiz ar nūju, tā velns līdz kaklam zemē iekšā un galvas nost.

Tas nu tai dienā. Bet otrā dienā ķēniņa meita bija jāved vēl otrreiz velnam. Atveda kalnā, velns ar deviņām galvām iznāca no ezera un uzkliedza meitai jau notālēm: "Kur tik ilgi biji?"

Bet muļķītis ar nūju stājās velnam pretim. Tad velns sašuta un arī muļķītim uzkliedza: "Ak tu esi tas drošais, kas vakar manu brāli kavis! Pag, pag, putniņ, nu es tev rādīšu!"

Abi iesāka spēkoties, bet muļķītis šo tāpat nobeidza kā vakarējo.

Trešā dienā vēl ķēniņa meita bija jāved kalnā un nu no ezera iznāca velns ar divpadsmit galvām, brēkdams, kliegdams, ka zeme nodimdēja: "Pag, pag, putniņ, nu es tev rādīšu! Tu man divi dēlus nokausi, tu mani nositīsi!"

Un nu abi sāka cīnīties, lai Dievs pasarga. Cīnījās, cīnījās -pēdīgi muļķītis ietrieca viņu līdz kaklam zemē un pats bija iegrimis līdz pleciem; bet tad arī, nūju sagrābis, sāka velnam galvas kā pogas zemē sist. Tomēr, cik galvu nosita, tik atkal, kamēr citas trauca, vietā atauga. Nu muļķītis bija piķī. Te par laimi atminējās labu palīgu un tūdaļ iesaucās: "Ai, kaut tagad mans Misiņbārdiņš būtu!" Un līdz tos vārdus bija ieminējies, Misiņbārdiņš klāt, sagrābj muļķīša nūju un vienā cirtienā notrieca velnam visas, itin visas galvas. Nu ķēniņa meita bija glābta pilnīgi un ķēniņš atdeva viņu muļķītim par sievu.