4. A. 502. P. Š. no Dankas Raunā.

Vienam ķēniņam bija ļoti skaists ābeļu dārzs, kur pašā vidū auga viena ābele ar zelta āboliem. Bet tur katru nakti sāka tur zust pa vienam zelta ābolam. Gan izsargājās visādi sargi, bet nevienam neizdevās zagli noķert. Pēdīgi tomēr viens gudrinieks bija izdomājis kādu slazdu, kurā manīgais zaglis ieķērās. Tas bija mazs mazs vīriņš ar misiņa bārdu. Misiņbārdi nu ieslodzīja pils pagrabā.

Ķēniņš grib rādīt saķerto Misiņbārdi arī citiem kungiem, liek taisīt lielu godu un izbrauc pats viesus aicināt. Pagraba atslēgu viņš nodod ķēniņienei glabāšanā. Ķēniņā dēlam, pa pagalmu dzīvājot, iekrīt zelta bumba pie Misiņbārža pagrabā. Viņš nu lūdz, lai atdodot šā bumbu. Misiņbārdis saka, lai izlaižot šo no pagraba ārā, tad atdošot bumbu. Gan ķēniņa dēls stāsta, ka viņš nedrīkstot laist un nezinot arī, kur esot pagraba atslēga, bet Misiņbārdis tikmēr lūdzas un mānās, kamēr pierunā ķēniņa dēlu. Tas nu paņemt zagšus no mātes atslēgu un izlaiž Misiņbārdi no pagraba.

Atbrauc ķēniņš ar daudz viesiem mājā un grib tiem rādīt ieslodzīto vīriņu. Izrādās, ka pagrabs jau tukšs. Ķēniņš nu ir ļoti dusmīgs uz ķēniņieni, kam tā izlaidusi Misiņbārdi laukā. Ķēniņa dēls, žēlodams māti, izstāsta visu, ko viņš izdarījis. Ātrās dusmās ķēniņš tūlin aizdzen savu dēlu no pils projām. Tas aiziet bēdīgs uz mežu un neviens vairs nezina, kas ar viņu noticis:

Bet nu ķēniņam izceļas drīz kaŗš ar savu kaimiņu, kas tam uzbrūk ar lielu kaŗa spēku. Mūsu ķēniņš jau pazaudējis lielāko daļu no saviem kaŗavīriem un nevar vairs turēties ienaidniekam pretī. Tai brīdī atjāj viens svešs jātnieks ar sidraba zirgu un zelta zobenu rokā. Kur vien tas jāj, tur neviens tam nevar pretī turēties. Drīz vien viņš sakauj pavisam stipro ienaidnieku, tā kā kaimiņu ķēniņš aizbēg tik ar kādiem retiem kaŗavīriem, bet pats jātnieks aizjāj un pazūd. Uzvārētais ķēniņš nav ar to mierā, salasa drīz jaunu kara spēku un uzbrūk atkal savam pretiniekam.

Laime pāriet uzbrucēja pusē un padzītā dēla tēvam ir arvien jāatkāpjas. Te nu atkal ierodas svešais jātnieks ar sidraba zirgu, sakauj uzmācīgo ienaidnieku un, nevienam nezinot, aizjāj pats projām.

Kaimiņu ķēniņš ir salasījis vēl trešo kara spēku un iesāk atkal kaŗu. Pirmajam ķēniņam klājas slikti un tam ir kaŗš jāpazaudē. Bet te piesteidzas atkal svešais jātnieks ar sidraba zirgu un atdzen kaimiņu ķēniņu atpakaļ. Tam nu izdodas ar savu zobenu ievainot jātniekam kāju. Pats ķēniņš tūlin piesteidzas savam glābējam un apsien viņam brūci ar savu mutslauci. Nu ķēniņš arī pazīst, ka tas jātnieks ir viņa paša padzītais dēls. Izrādās, ka par viņu bija gādājis tto pagraba izlaistais Misiņbārdis.

Nu tēvs ar dēlu dzīvo saticīgi un laimīgi.