5. A. 502. A. Bīlenšteins 1862. g. Jaun - Aucē. LP, VI, 772 (127, 1).

Vienam ķēniņam uzaudzis liels kalns gar logiem. Un viņš pavēl savam kaŗa pulkam, lai atrok to kalnu. Rakuši un uzgājuši tai kalnā vaŗa vīru. Tad ķēniņš vara vītu ielicis cietumā un gribējis citiem ķēniņiem rādīt par kumēdiņu; bet tas bijis Dievs. Un tā viņš - tas vaŗa vīrs - piesaucis ķēniņa dēlu pie cietuma lodziņa un teicis, ka viņa mātei (ķērniņienei) ir atslēga kabatā m lai saka, ka uts kož pakausī, lai viņa to meklē, bet lai pa(r) to tarpu lēniņām izņem to atslēgu no kabatas . . . Izņēmis un izlaidis to vaŗa vīru nocietuma - tas aizgājis projām. Nu ķēniņa dēls atkal gājis pie mātes un teicis, ka vēl uts kož pakausī. Kamēr māte pa pakausi meklējusi, iebāzis atkal to atslēgu lēniņām kabatā.

Pēc tam sabraukuši sveši kungi un ķēniņš prasījis to atslēgu - to vara vīru rādīt. Šī iedevusi. Nu atslēdz pagrabu -nav nekā vairs cietumā. Un kā nu nava, ved savu gaspažu pie karātavām, ka izlaidusi vata vīru -- tāpēc. Bet dēls nelicies ne zinis, tas izgājis ar balli laukā un svaidījis to. Un nu ieraudzījis, ka mammu ved pie karātavām - saucis: "Papu, ku(r) mammu vedat? Es pats vaŗa vīru esmu izlaidis!"

Tad ķēniņš sadusmojies uz dēlu un gribējis to nomaitāt; bet viņš teicis: "Kārt viņu nevar, kaut viņu nevar -- viņš pats ķēniņš pacelts -- jāved uz mežu, lai nošauj bende!"

Noved uz mežu - bende krāpj, ka abiem jāsašaujot putniņi uz maltīti. Bet ķēniņa dēls taču mana un nu žēlojies: "Ak tu, vaŗa vīrs! ka(m) tu man tā liki izlaist? Nu mani pašu šaus zemē!"

Tad vaŗa vīrs gadījies klāt un teicis, lai nebaidās, ka viņu nevarēs nošaut.

Un tā viņš gājis pa priekš(u), tas ķēnina dēls, pēc tā vara vīra padoma (bende gājis nopakaļus) un šaudījis putniņus. Piešāvis pilnu tašu; bet bende kā šāvis, plinte arvien noklačojusi.

Beidzot ķēniņa dēls piegājis klāt un prasījis: "Ko tu šauj? "Šauju putneļus!"

"Rādi, cik tu esi sašāvis!" Nevaru nevienu nošaut." "

"Tu melo, ka tu šauji putneļus - tu mani šauji; bet tu mani nevari nošaut - teic taisnību, ka tu mani šauji! Kad tu neteiksi ! ,tev še jāpaliek aukstam kā sunim "

Nu viņš saka: "Tiesa! Tavs papus lika tevi nošaut un pārmest tavu vienu aci un mazo pirkstiņu."

Un bendem ir bijis liels kvekšu suns, kurtu suns. Teicis: "Nošauj to suni, paņem to aci! un še tev mans mazais pirkstiņš, nogriezi, pā(r)rnesi un saki, ka tu mani nošāvis!"

Bende visu to padarījis - pārnesis.

Bet ķēniņa dēls gājis pa mežu vien. Gājis - izgājis no meža - uzgājis lielu placi (klajumu), tur bijis ozols; apsēdies pie tā ozola un teicis: "Vai, kā gribu ēst!"

Tā tas vaŗa vīrs gadījies atkal klāt un teicis: "Tu negribi ēst!"

Un tūlin negribējis vairs ēst. Tas bijis Dievs - ko teicis, tas noticis. Gāj(u)ši abi divi ar to vaŗa vīru un tā satikuši vienu nabagu. Un tā viņš teicis: "Vadzi, vecais, cik tu gribi pa(r) tavām drānām - vai divi sieki naudas, vai sieku?"

Viņš teicis: "Vai, Dieviņ! ku(r) ta(d) es savas drānas izdošu! Vai es iešu pliks?"

Beidzot ta(d) prasījis sieku naudas par drānām; Dievs Iedevis to. Ķēniņa dēls nu apģērbis nabaga drānas; savas drānas atkal atdevis nabagam mugurā un tad aizgāj(u)ši atkal katrs savu ceļu; bet tas vaŗa vīrs pazudis. Beidzot ķēniņa dēls, viens pats, iegājis vienā pilsētā un iestājies vienā namā pie viena kunga par porīteli, jo vecais porītelis bij palicis slims. Un vienu dienu ķēniņa dēlam bij jābrauc līdz tiem kungiem. Viņi brauc, brauc; bet nu kungs gribējis, lai ķēniņa dēls labāk paliek par kučieri. Kad nu tā, tad šis izgājis, ku(r) neviens cilvēks neredz, un saucis vaŗa vīru: "Ak, tu, vaŗa vīrs!"

Vaŗa vīrs gadījies. Nu teicis: "Mani grib, ka es palieku pa(r) kučieri!"

Tad Dievs teicis: "Tu pa(r) kučieri nepalieci! Eji citā namd, piestājies pie pavāriem par palīgu!"

Saderējis pie pavāra. Vecais pavāris izgājis vienreiz cierēt un tam piestājējam bija jātaisa kungiem špināti. Bet vecais pavāris slepani aizlīdis aizdurvē lūkot, kā jaunais varēs. Un varējis gan: paņēmis špinātus. iesviedis cūkām draņķī, izgājis laukā, saplūcis gar žogmalēm nātres, gušņas un uztaisījis no tiem kungiem maltīti. Kungi ēduši tencinādami un gribējuši, lai jaunais nu paliek pa(r) pavāru - vecajam (ēdiens) tā nebijis. Nepalicis. Tā atkal jaunais gājis cierēt un vaktējis aizdurvē veco. Vecajam atkal špināti bij jātaisa. Viņš nu arī iesviežot špinātus draņķī, ieries gušņas, nātres un izvāra kungiem ēst. Bet kungi saprot, ka nav špināti -- neēd un grib to ķēniņa dēlu pa(r) pavāru, lai tas vecais atstāj. Jaunais neapsolās, iziet laukā un piesauc to vaŗa vīru Tas gadās. Jaunais saka: "Mani grib, lai pa(r) pavāru palieku!"

Vaŗa vīrs saka: ,;Tu nepaliec(i) pa(r) pavāru!" un pazūd atkal.

Bet viņš nu iziet otrreiz laukā un piesauc: "Ak, tu, vaŗa vīrs!"

Vaŗa vīrs atkal gadās un saka: "Nu tu eji pie dārzniekiem pa(r) dienderi!"

Labi! Noiet uz citu pilsētu, sader pie dārznieka, izdzīvo, izmācās itin ātri un vienu dienu, darbu pakopis, spēlē ar sudraba balli. Pats kungs to redz un nu grib, lai šis paliek pa(r) dārznieku. Bet viņš iziet (no dārza) un piesauc: "Ak, tu, vaŗa vīrs!"

Vaŗa vīrs gadās. Šis saka: "Mani grib, lai palieku pa(r) dārznieku!"

"Tu pa(r)dārznieku nepalieci!" vaŗa vīrs atteic un pazūd. Bet viņš nu iziet otrreiz laukā un piesauc: "Ak, tu, vaŗa vīrs!"

Tad vaŗa vīrs iedevis bruņas, zobinu, zirgu un teicis: "Nu tu jāji uz kaŗu!"

Paņēmis, nojājis uz to kaŗu, trīsreiz apsities apkārt, tad tas karš viss šķiries un beidzies. Bet vaŗa vīrs bij teicis, lai, kaŗu beidzis, tur nestāv, bet lai, trīs reiz apsities kaŗa vidū, steidzas atpakaļ uz to pilsētu, kur pa(r) dārznieku bija. Pā(r)nācis, piesaucis atkal vara vīru - tas iedevis zelta balli un nu jaunais dārznieks spēlējis ar to. Kungs to redz un nu grib un grib, lai šis paliek pa(r) dārznieku. Bet viņš iziet no dārza un piesauc: "Ak, tu, vaŗa vīrs!"

Vaŗa vīrs gadās. Šis saka: "Mani grib, lai palieku pa(r) dārznieku!"

"Tu pa(r) dārznieku nepalieci!" vaŗa vīrs atteic un pazūd. Bet viņš nu iziet otrreiz laukā un piesauc: "Ak tu, vara vīrs!"

Tad vaŗa vīrs gadās un saka: "Jāji atkal uz kaŗu! Bet nu tev ies slikti, labi vairs neies," bet lai trīsreiz apsitas un lai tik(ai) drāž mājās.

Nojāj - trīsreiz apsitas apkārt un jāj atpakaļ; bet karš dzinās paka un nocērt šim labo kāju. Nu apsien to kāju ar šņubdrānu, pā(r)jāj mājās un piesauc atkal: "Ak, tu, vaŗa vīrs!"

Vara vīrs gadās. Paŗāda to kāju.

"Tev tā kāja vesela!" Un patiesi paliek vesela.

Nu viņš (jaunais dārznieks) spēlē ar to zelta balli un svaida ķēniņa Princese grib, lai viņai atdod to balli. Viņš teicis: "Kad tu mali vēlēsi pie sava lauka nama durvju sliekšņa nakti izgulēties, tad es tev atdošu."

Labi. Viņš nu atdod zelta balli; bet tai vietā viņam ir atkal cita balle, dimanta balle. Tad atkal tā princese lūdzas, lai dimanta balli atdod. Viņš atteicis: kad ļausies izgulēties pie viņas klāt, tad atdos. Ļāvusies. Tad atdevis dimanta balli -- iziet un sauc atkal: "Ak, tu, vara vīrs!"

Vaŗa vīrs gadās un saka, ka atkal jājāj uz kaŗu. Jāj, apsitas trīsreiz apkārt, kaŗš dzenas pakaļ, bet viņš šoreiz izmuka no tiem krieviem. Bet mājā jājot, princese parādījusi šo savam tēvam un pateikusi, kas īsti bijis tas lielais kaŗa kungs. Nu apprecējis un princesi.