6. A. 2. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģniekos. LP. V, 236 ( 115).

Kādā ķēniņa dārzā bija liels balts akmenis. Akmeņa galā sēd un tad manīja spožu putnu saulē gozāmies; bet tik drīzi kāds tuvojies, putns nozuda akmeņa apakšā. Reiz arī ķēniņa mazajs dēlēns notālumā ieskatās spožo un nu plijas ķēniņam virsū, lai jei noķeŗot akmeņa putnu viņam parādīt. Tēvs sasauc vismanīgākos mediniekus un tie izglūnas dažu labu dienu, bet nekā. Te vienu dienu atsitas bula gaiss un spožais putns tādā saules svelmē drusku piemidzis akmeņa galā. Medinieki tūlin naigi naigi pielien uz pirkstu galiem, aizbāž apakš akmeņa alas caurumu un tuŗa spostu gatavu pa grābienam. Te pašu brīdi šis atmodīsies un sprukst alā, bet sposts priekšā, noķeŗ nabadziņu. Visi, zināms. saskrien ērma putnu skatīties; bet tavi brīnumi! - nav putns, mazs vīriņš, viscaur spožām, spožām sudraba, zelta, dimanta spalviņām; arī mati un bārzda skaidrā dimantā. Bet runāt vīriņš nerunā ne pušplēsta vārda lai ko prasītu.

Ķēniņš liek prāvu krātu pagatavot un ieslēdz tur spožo, dēlam parotāties, bet atslēgu atdod ķēniņienei glabāt. Jaunais ķēniņa dēls ikdienas padzīvojas Pie vīriņa: iešauj roku gar krāta irbiem, glauda dimanta spalvas, brauka spožo bārzdu un šim tas tā tīk, tā tīk, ka smaida vien bērnam pretim. Te vienu dienu, kamēr citi dienvidū, spožais vīriņš sāk ķēniņa dēlu uzrunāt: "Klausies, dēls, tev laba sirds, tu mani tā mīli, tā mīli, par to sagādāšu tev labas dienas. Ej, paņem, kamēr māte guļ, krātiņa atslēgu, izlaid mani brīvībā un nāc līdz maziņā iedzīvē, tad tu tikai pieredzēsi laukumus; kas šeitan redzams tas tikai nieks."

Ķēniņa dēls, kā jau bēros, tūlin atslēgai pakaļ un izlaiž šo ārā.

Spožais vīriņš tūdalin vedinās mazo pie baltā akmeņa un tur tad abi nozuda lejup. Bet zemes apakšā bija gan citādi : viss, viss dimantā, zeltā, sudrabā, gan pilis, gan koki, gan citas lietas. Un ēdieni pat - mēli vēlies aizrīt, cik gardi un saldeni. Ķēniņa dēls šinī laimē palika, kamēr izauga par staltu jaunekli. Bet tad spožais vīriņš sacīja tā: "Izaudzis esi, labumus baudījis, uzsāc tagad reizi Pats savu dzīvi. Tur augšienē tai un tai apgabalā dzīvo varens ķēniņš un tam daiļākā meita pasaules virsū, bet Pats viņš ļoti vecs. Šinīs dienās ķēniņš sēdinās savu meitu augstā krēslā, tērps dimanta dārgumos un pavēlēs vīru izmeklēties. Tas, kuŗš, krēslam riņķī jādams, iespēs ar aso zobina galu meitas pirkstam dimanta gredzenu nodabūt, to iecels par ķēniņa pēcnācēju un salaulās ar daiļo. Bet, dēls, ja tev izdotos jau pirmajā dienā gredzenu nodabūt, iesvied tad gredzenu meitai klēpī un jāj atpakaļ; otrā dienā tāpat: tikai trešā dienā ņem gredzenu līdz, palaid kumeļu, paslēp drēbes mežā un steidzies savam nākamam sievas tēvam slepus atkalpot par meitas audzinājumu.

Un nu spožais vīriņš ietērpa ķēniņa dēlu tīrās dimanta drēbēs, piejoza lepno zobinu, apsedloja sirmu kumeļu dimanta sedliem un pavadīja augšup.

Pirmā dienā jāja šādi, gan tādi - neviens nejēdza gredzenu aizkacēt tik augstā krēslā. Līdz parādīsies šis savos dimantos gredzens džinks! plikā zobina galā. "

Visi tūlin atveŗ mutes: "Kas tas tāds?

Bet dimanta jātnieks iemet gredzenu meitai klēpī un Pazūd. Otrā dienā atkal tāpat. Trešā dienā ķēniņa dēls laiž kā zibins ap augsto krēslu, noņem gredzenu un prom: vēl tālumā gredzens nolaistās viegli zobina galā. Visi pabrīnās par tādu jājēju un nevar saprast, kāpēc ar gredzenu aizmanījies; ja negribējis precēt ķēniņa meitu, tad labāk nemaz nevajadzējis jāt - cits varbūt būtu piekļuvis. Te pret vakaru ienāk svešinieks pie ķēniņa: vai nevarot darbu dabūt?

Kamdēļ ne; bet no kurienes tāds esot?

"Ceļa gājējs esmu, ceļa gājējs - grib maizi pelnīt." Labi, lai tad pelnot, ķēniņam darba diezgan.

Un veselu gadu svešais pelnījās pie ķēniņa. Te otrā gadā ķēniņš iedomājas lielas dzīŗas darināt. Pērn neesot izdevies meitai brūtgānu sadzīt; jāraugot šogad paaicināt dzītās visi apkārtējie ķēniņa dēli un ķēnini, varbūt vedīsies labāki. Sanāca arī kā gruži dzīru namā: bet vakara laikā vēl viens ieradās skaidrā dimantā un pavisam svešs. Ķēniņa meitai šis dimantainis patīk vislabāki, tūlin paķer dzeramo trauku un pacienā laipnībā. Dimantainis dzeŗ arī, bet nemanot iesviež pērn novilkto gredzenu kausā un tad sniedz ķēniņa meitai atpakaļ. Šī ieraudzījusi savu gredzenu dibinā, pazīst pirmo jātnieku. Ķēniņš arī vēl apskatījies labāki: vai dieniņ! tas jau tas pats kalpotājs, kas vēl vakar viņa maizi ēdis. Nu sanāk itin visi apkārt taujādami; beidzot pielīdīs arī vecs vecs ķēniņš ar savu ķēniņieni. Dimantainis skatās, skatās uzreiz abiem vecajiem ap kaklu: "Tēvs, māte, vai vēl pazīstat mani?"

Vecie paliek kā mēmi; bet šis nu izstāsta gaŗi jo gaŗi: kur bijis, ko darījis:

Un nu bija otras dzīŗas tūliņ pakal - ače: dimanta ķēniņa dēlu salaulāja ar daiļo ķēniņa meitu.