7. A. 502. LP. Džūkstē - Pienavā, LP. I, 37.

Vecs ķēniņš ir ļoti noskumis, tādēļ ka viņam nav neviena bērna. Kādu dienu ķēniņš aiziet uz medībām un satiek vecu vīriņu.

"Kāpēc tā noskumis?" vīriņš uzprasa. Ķēniņš nu savas bēdas izstāsta.

"Tas nav nekas. Ej tik mājā un dēls jau būs priekšā!" Mājās ejot, ķēniņš aplenc ērmotu, neredzētu zvēriņu, kuru izlaimējās dzīvu noķert. Zvēriņu pārnes mājās un ieslēdz pagrabā. Pēc tam ķēniņš grib pastāstīt ķēniņienei par apsolīto dēlu; bet šī jau nāk pretim ar dēlu uz rokas. Tēvs no priekiem dāvina dēlam trīs bumbas: vienu sudraba, otru zelta un trešo dimanta. Puika aug ātri, devītā mēnesī jau tik liels, kā citi bērni desmitā gadā. Pa to starpu ķēniņam iegadās uz ilgāku laiku aizceļot.

Jaunais princis kādu dienu paņem sudraba bumbu un svaida pa pagalmu. Svaidot bumba ierit pa lodziņu pagrabā pie zvēriņa. Zvēriņš bumbu neatdod, kamēr princis apsolās viņu no pagraba izlaist; bet viņš to nedara Otrā dienā princis svaida zelta bumbu, kura arī ieripo pie zvēriņa. Zvēriņš zelta bumbu tāpat neatdod, iekāms viņu neizlaiž. Trešā dienā princis svaida dimanta bumbu un šī arī ieripo pie zvēriņa. Dimanta bumbiņas tam ļoti žēl. Viņš tagad labprāt zvēriņu atsvabinātu, bet nezin, kur tēvs pagraba atslēgu paglabājis. Zvēriņš gan zin. Tas pamāca, lai meklējot tēva gultā, zem pagalvja. Atslēgu atradis, zvēriņu atsvabina. Zvēriņš, brīvs ticis, apsolās princim katrā nebaltā stundā palīdzēt.

Nebaltās dienas arī princim drīz uzbruka. Tēvs pārbrauc un dabū zināt, ka dēls zvēriņu atsvabinājis. Viņš sadusmojas un pavēl tūlīt kapteinim dēlu aizvest pār jūŗu, lai viņa acis nemaz vairs to neredzētu. Nu princim klājas nelabi. Lai gan tēvs ir dusmās nepiemirsa diezgan naudas līdz dot, ar ko pārtikt, tad tamēr kapteinis patur visu naudu pats un liek princim garozas grauzt

Aiz jūŗas kapteinis salīgst princi pie kāda ķēniņa par cūku ganu; bet pats uzdzīvo ar prinča naudu. Princis tā izgana cūkas, ka prieks ko redzēt. Ķēniņš tādēļ ieceļ viņu par zirgu kopēju. Tas tik bij zirgu kopējs: ērzeli spīd un laistās vien. Bet kapteinim tas skauž un ko viņš dara? Iet zirgu kopēju apmelot. Kādu nakti kapteinis klusu palaiž visus ērzeļus vaļā. Ērzeli grib vai stalli apgāzt. Pats ķēniņš, tādu troksni izdzirdējis, dodas uz stalli raudzīt. Kapteinis nu iestāsta, ka zirgu kopējs saites nozadzis un zem gultas pagalvja paslēpis. Saites arī atron. Ķēniņš par tādu darbu pavēl zirgu kopēju uz nāvi nosodīt. Šis gan lūdzas, ka nevainīgs, bet kapteinis tik piebiksta ķēniņam, lai neklausot. Tik tad, kad princese par zirgu kopēju lūdz, viņš atlaiž sodu un iecel to par govju kopēju.

Tas tik bij govju kopējs: govis mauŗo vien no treknuma. Bet kapteinim tas atkal skauž un viņš apmelo otrreiz nabadzīgu. Kādu nakti visas govis vaļā un badās kā trakas. Ķēniņš aiztek uz kūti un prasa, kas govis palaidis. Kapteinis iestāsta, ka govju kopējs saites nozadzis un paslēpis. Nu ķēniņš vairs nav pielūdzams. Viņš iesloga govju kopēju pagrabā. Te nu nabadziņam bij jāsmok ilgu laiku. Bet ko tu taisnam padarīsi? Zvēriņš nepamet nevainīgo vis tur. Viņš - kur gadījies, kur ne - ielien pa pagraba lodziņu, apvelk šim tādas drēbes, ka paliek neredzams, iedod zobenu rokā, izved no pagraba un uzcel tādam pašam neredzamam zirgam mugurā.

Bet neba govju kopējs vien nelaimīgs; paša ķēniņa trīs princeses vēl nelaimīgākas. Viņas visas trīs velnam apsolītas.

Tai dienā, kad zvēriņš govju kopēju atsvabina, kapteinim jāved vecākā princese velnam atdot. Princese gan lūdz, lai kapteinis viņu pret velnu aizstāvot; bet šis, no velna baidīdamies, uzkāpj ozolā un paslēpjas. Velns nāk trijām galvām un grib princesi patlaban sagrābt. Tai pašā acumirklī kāds jājējs atjāj un nocērt velnam galvas. No galvām izgriež mēles, ietin lakatā, tad pasviež galvas apakš liela akmeņa un pazūd kā ūdenī.

Otrā dienā pēc viduvējās princeses velns nāk sešām galvām; bet jājējs to tāpat atsvabina. Trešā dienā pēc jaunākās princeses, velns nāk divpadsmit galvām. Jājējs arī šim nocērt galvas; bet div padsmito galvu cērtot, velns pārplēš cirtējam rokas delnu. Jaunākā princese sasien brūci ar savu drāniņu, un grib izglābējam pie ceļiem krist. Bet izglābējs knaši, knaši izgriež no galvām mēles, pasviež galvas zem akmeņa un tad pazūd, ka princese neattop ne krusta aizmest.

Kapteinis nu lielās ķēniņa priekšā, ka princeses ar savu dūšu un spēku izglābis. Ķēniņš viņam atdod jaunāko princesi par sievu. Nekā darīt - jāiet, lai gan it labi zin, ka pavisam cits kāds viņas izglābis. Tā ka rītu jau kāzas. Kapteinis smejas vien tik.

Arī govju kopējs domā aiziet uz mājām. Bet līdz ko kapteinis viņu ieranga, te tas iesaucas pilnā kaklā: "lVIūsu bēlis jeradies! Metīsim nu viņu vēl dziļākā pagrabā."

"Iešu, jau iešu pagrabā; gribu tik princesei drāniņu aidot, jo rokas delna jau puslīdz sadzijusi."

Princese krīt šim ap kaklu un kapteinis nobāl kā palags. Iniņš tomēr vēl īsti netic nosodītam govju kopējam.

"Nu jabi," princese saka uz kapteini, ,.ja esi mūs izglābis, tad Iasaki. kur velnu galvas atronas?"

"Velnu galvas zem akmeņa," kapteinis stostīdamies atbild. "To esi gan branai noskatījies o?olā. Bet nu parādi arī, kur tad velnu mēles."

T agad kaptenis paliek kā mēms un tik noplātās vien. Nu viss Wrk gaismā. Ķēniņš liek blēdi uz nāvi nosodīt, bet govju kopējam atdod jaunāko princesi. Visi pavalstni.ki priecājās un saņēma gavilēm jauno ķēniņu.