8. A. 502. 314. P. Š. Raunā.

Vienc ķēnīc gribš pats ar savu roku vienu dārzu piestādīt, un ta ir licis zaldātim, lei vaktē. Un tie zaldāti ir vienādi sēdēdami apsnaudušies, un koki bīši pa to laiku izrauti un izsviesti. Tā viņč licis vienu vecu seržantu, ko saukuši par Misīnbārdi, vaktēt un nosolīš, ka tūlin nokāršot, ja nenovaktēšot. Bet tam ar' tāpat koki bīši nozagti, un nu viņč ielikts cietumā.

Tas ķēniņa dēls ir ar sidraba bumbu bumbājies un tā bumba ieskrēsi pie seržanta cietumā. Tas dēls lūdzis, lei Misīnbārdis šim izduo(d) to bumbu; tas ar' apsolīš izdot, bet prasīš, lei šo izlaižot no cietuma. Rei viņč iet pie tēva, ka tēvs ir gultā aizmidzis, un lei izvelk tās atslēgas. Ka šo izlaidīs, tad atslēgas aiznesīs un akar atdos. Dēls arī visu tā izdarīš.

Ķēnīc nu sataisīš karātavas, kā to Misīnbārdu kārt, un sasaucis visus svešus ķēnīnus kopā. Iet nu pēc Misīnbārža, bet šā vai(rs) cietumā nav. Ķēnīc palicis briesmīgi dusmīgs un apsolīš tam tās karātavas, kas šo laukā izlaidis . Dēls, muļķis būdams atzinies un sacīš: "Es, tēt, izlaižu."

Kēnīc tūlin licis savu dēlu nokārt, abet citi ķēnīni to aizlieguši. Ta ķēnīc pavēlēš dēlam, lei šis iet, kur patīk, bet apakaļis vai(rs) lei nenāk. Dēls aiziedams saticis to seržantu un ta nu gāši abi divi. Tā viņi nonākuši cita ķēnīna valstībā. Viņim gribējies ēst un viņi lūguši svešajam ķēnīnam darbu un ēšanas, tas viņus arī pieņēmis. Ķēnīna dēls iegāš par staļļa puisi, seržants dagāš pie dārznieka, un tā nu viņi aba divi strādāši.

Šim ķēnīnam bīšas trīs meitas, kas bīšas padarīšas lielu grēku. Tās nu bīšas jāved par vieņu upi un tur cita pēc vienas jānomaitā. Bendes veduši vecāko meitu pa visu priekšu kā nu nobeigt, un ķēnīc licis zvanīt ar visim pulkstinirn. Bet mūsu ķēnīna dēls kāpis vienai baltai ķēvei mugurā, jāš no pakaļas, ņēmis nocirtis visim bendēm galvas un atnācis ar ķēnīna meitu akar mājā.

Rītā akar bijusi jāved vidējā meita. Ķēnīna dēls to drošināš un teicis, kā lei nemaz nebīstās. Šis šo izpestīs tāpat kā vecāko māsu. Pašam kēnīnam arī bīš liec (liels) prieks, ka gadījies tāds cilvēks, kas var izpestīt viņa meitas. Ka nu tā atnākusi mājā, ta viņa to lieliski apšķiņķosi.

Bet nu trešā dienā bīsi jāved pati jaunākā meita. Ķēnīc jau zināš, ka staļļa puisis izpestīš abas vecākās meitas, un lūdzis šim, lei nu gādā arī par to jaunāko. Šis šim pusvalstības būs atdot. Kā nu viņč ir gāš, tā atnācis akar ar visu mājā: uzcēlis uz baltās ķēves, licis jāšis atjāt un davedis pašam ķēnīnam pie durim klāt.

Ķēnīc vedis sta(ļa puisi tūlī(t) iekšā. Viņš bīš ar' maktīgi smuks puika. Licis tūlī(t) pārģērbt ķēnīna drēbēs šo staļļa puiku. Tad ķēnīc prasīš tai meitai, vai šī negribot precēt viņu. Meita atbildēsi: "Es jau, apakaļis jādama, gribēju uz viņu par to bilst, vai viņč negribētu mani precēt."

T ad ķēnīc prasīš šim pašam, vai šis gribot šā meitu precēt. Tā viņi nu apprecēšies un ķēnīc atdevis viņim pusi no savas vaistības.

Tas Nlisīnbārdis jau pie pirmās meitas izlicies par glābēju, bet ticis pieķerts pie blēdības un akar iemests cietumā.

Piezīme. Ši pasaka ir jau uzrakstīta ap 1890. gadu un ir uzglabājusies K. Mü hlenbacha atstatos rokrakstos. P. S.