9. A. 502. 562. 1880. Krūmiņš Pēterupē, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 775, (127, 2).

Vienam tēvam bij trīs dēli: divi gudri, viens dumjš. Tēvam bij liels rāceņu lauks, ko pats ar saviem dēliem bij iekopis, laikam tāpēc, lai uz vecā zoba dabūtu kautko mīkstāku saldāku.

Kādu rītu vecvīrs gājis rāceņus aplūkot; bet, kad tu lai izputētu! - nāburga puiši laikam te pa nakti kvaķījuši, jo rāceņu nogrieztie mētari un mizas vien palikuši; ar to mīkstumu laikam neģēļi, zagi, savu rīkli smērējuši. Pukodamies atnāk vecais mājā un saka tam vienam gudrajam dēlam: "Klaus', tas nav nekas! Rāceņus mēs izsējušies un nu paši nedabūsim ne ostīt. Karmančiki, kaimiņi, zog nost! Tāpēc, dēls, tev nākošu nakti jāvaktē!"

Gudrais sacīja: "Pa, pa, tāt! es tos krampakaušus lūkošu mācīt!"

Vakaŗā tas aizgāja. Turpat grāvī paslēpies, tas gaida, kas tur nu iznāks.

Labi. Ap gaiļu laiku nāk viens vecītis ar garu, sirmu bārdu. Gudrais tūlīt no gŗāva augšā un vecīšam pretī. Vecītis prasīja: "Dēliņ, doci man ar(ī) vienu rācenīti!"

Gudrais atbildēja: "Pagaidi, vecais Pirtsmika, es tev došu rācenīti!" un grib vecīti pi krūtim grābt; bet šļiukt! un šļiukt! vecītis cirta gudrajam pa ausi, un to tā esot samiezerējis, ka stīvs un greizs atvilkās mājā. Tēvs un citi brāļi nu tā bij izbijušics, ka nesaprata vairs, ko nu iesākt. Te uz reiz - kur bijis, nebijis nāk dumjais dēls un saka uz tēvu: "Tāt! nākošu nakti es vaktēšu."

Tēvs dusmīgi atteica: "Kur tu iesi? Tu redzi, kā brālis ir sasists! Tevi - kāds tu dumjš - jau sasmeltnēs miltos; lai labāk iet otrs brālis."

Otrs brālis aiziet, bet dabū to pašu maksu un vēl cietāku: rāpu esot vilcies uz māju.

Nu tēvs tā bija nobiijes, ka nesaprata, ko darīt; un labi zinādams, ka dumjo jau būšot nosist - viņš tomēr lika tam trešo nakti vaktēt.

Dumjais noiet, nosēžas tīruma malā, izrauj kādus rācenīšus un grauž. Te nāk tas pats vecītis un prasa : "Dēliņ, vai tu man arī dosi vienu rācenīti?"

Šis atbild: "Ja, krusttātiņ! to lielāko!"

Izmeklējuši to lielāko - vecītis sacīja uz dumjo: "Kad tu man tik labs dēliņš esi, ar tādu labu sirdi, tad es tavu labsirdību tev atmaksāšu. Ej(i) te pa to ceļu, kamēr tu nāc(i) uz krusta ceļiem, tad ej(i) pa labo roku un tu uziesi uz mazu mājiņu, tur būs veca māmiņa, tā gan ir tāda drusku padusmīga, bet ej(i) tik(ai) vien droši iekšā un prasi pēc krusttēva šķiltaviņām; tūlin tā tev viņas rādīs --- paņem(i) un nāc(i) šurp!"

Kā tad! dumjais aiziet, atrod patiesi mājiņu un veceni ar tādu lūpu, kas līdz krūtim nokārusies. Vccene dusmīgi uzbrēc: "Ko tu te meklē?" .

Tas atbitd: "Krusttātiņš mani sūta pēc šķiltaviņām, ko tas te esot aizmirsis."

Viņa rāda uz krāsn, kur tās esot.

Šķiltaviņas kulē iebāzis, tas speŗas atpakaļ pie vecīša. Vecais pa tām starpām tīrumu bija nosargājis, ka neviens rācenis nebija tērēts. Vecītis tad sacīja uz dumjo: "Es tās šķiltaviņas tev atšķiņķoju! Visu, ko tu vien vēlies, to dabūsi, ja ar tām šķilsi."

Nu dumjais noiet mājā dzīvs un vesels, ka lai danco vai uz piņģerota. Tēvs bija gauži priecīgs, ka nu rāceņu lauks reiz vesels un ka zagļi izārstēti.

Dumjais domāja: "Ne, pie tēva vairs nevar palikt. jāiet labāk drusku pasaulē."

Riktīgi - viņš aiziet uz pārjūŗas ķērniņa pili. Tur tam ķēniņam bija kaŗš ar otru ķērniņu un viņš bija solījis tam savu meitu par sievu, kas to otru ķērniņu uzvarēšot; bet neviens vēl nebij atradies, kas to uzņemtos.

Tad dumjais domāja: " Maķeri! tev jau ir uguns rīki un ko tu vēlies, tas ir tavs. Pieteicies tik(ai) pie ķērniņa, un ja labi izdodas, tad mīlē ķērnīna meitu cik jauda(s)."

Kā domāts, tā darīts - aiziet Ķērniņš gauži priecājās, ka viens tak radies, kas ienaidniekam pretī var turēties. Dumjais paņēma kādus desmit vīrus un stājās ienaidnieku strēķiem pretī. Ienaidnieki domāja: "A, ā! tos jau mēs aizdzīsim tūlin paeglēs."

Bet āu! dumjais sāka šķilt, ka uguns vien šķīda, un vēlējās. ka lai ienaidnieku strēķi tīrā zēvelē sadegtu. Tas tūlīt notika: ienaidnieku kara pulki dega, ka smirdēja vien ar skaidru zēveli, biszālēm un piķi.

Ienaidnieku uzvārējis, viņš gāja pie ķērniņa pēc meitas. Meitā negribēja šo, tādo dumiķi, ne redzēt; jo tā bij iemīlējusies ienaidnieku ķērniņa dēlā. Dumjais domāja: "Neiznāk, neiznāk! Vai tad ķērniņam vien ir meita? Es jau pilī redzēju kādu smuku jumpravu; tā uz mani skatījās ar platām acim; kad es tās dabūtu, tad lai ķērniņš pakar savu meitu sev kaklā."

Bet par to starpu svešais ķērniņa dēls aprunājās ar labo ķēr niņu un tie salīga mieru ar to ziņu, ka viņam tā princese jāprecē. Dumjais, to zināt dabūjis, domāja: "To kundziņu drusku vajaga padīdīt: Nezin, kas tad šis tāds ir? Vai tā ķērniņa meita tik viegli dabūjama?"

Un tas pasludināja svešajam ķērniņa dēlam kāŗu.

Šis, labi zinādams, kādi pipari šo gaida, aprunājās ar savu līgaviņu, uz kādu vizi dumjajam tās šķiltavas varētu atņemt. Princese teica tā: "Kuš, kuš, mužiņ, es zinu gan, kā es šķiltavas nodabūšu. Es izlikšos pret viņu mīlīga, apsolīšos viņu ņemt un uzaicināšu tepat ķērniņa pilī nāk gulēt; bikšu kulē viņam tie uguns rīki atrodas - tad es lūkošu nokrampēt."

Dumjajam nu bija jāguļ ķērnina pilī. Kādu vakaru, no lauka slapjš mājā pārnācis, tas nomet savas virsbikses un pakaŗ ķērniņa pilī pie vadža un nemaz neatminējās, ka uguns rīki ir bikšu kulē. Princese nogaida, kamēr šis iemieg, tad paņem bikses ar visām šķiltavām un projām pie sava mīļākā.

Otrā rītā dumjais uzceļas, meklē savas virsbikses -- kā neatrod, tā neatrod, lai vai ar uguni meklētu. Nu dumjais labi zināja, ka tagad klāsies greizi. Viņš vēlējās labprāt pie tēva atpakaļ, jo tēvam bija atdevis savu vienīgo mantu, vienu vecu, sirmu zirgu un mazu baltu sunīti, piekodinādams, ka - ja tēvam kas trūktu: vai no naudas, vai citām lietām - tad lai kāptu sirmiķim

mugurā un jātu tur, kur baltais sunītis skrien. Bet tik ilgi domāt vairs nebija vaļa, io drīzi bija jāiet ugunīs.

Nogāja gan dumjais ar lielu kaŗa spēku; bet jau no tālienes redzēja, ka svešais ķērniņš šķiltavas pa gaisu vicināja un šķīla dumjais ar savu kara spēku dega, ka bēdas ko redzēt. Degdams dumjais vēl paskatījās atpakaļ un par laimi redzēja, ka viņa baltais sunītis skrien un ka tēvs uz sirmiķa jāj; bet, kamēr tur skatījās - pats tai pašā brīdī sadega arī lupatās.

Sirmais, uz to vietu atnācis, sāka ar kājām kārpīties un tikām kārpījās, tikām kasījās, kamēr no tiem pelniem kopā sakasīja lielu zelta čupu, kas pēcāk palika par zelta zirgu.

Svešais ķērniņa dēls bija par zelta zirgu ļoti priecīgs, pavēlēja to ievest stallī un apprecēja labā ķērniņa meitu Nu ķērniņš stāstīja saviem kāzu viesiem, kas šim par smuku zirgu stalli. Ciemiņi gribēja redzēt, gāja uz stalli un glaudīja to smuko lopiņu, ka tas gaužām skaists esot. Bet zirgs sāka spert, sacīdams: ,,Esmu smuks pats priekš sevis un ne priekš cita!"

Visi ciemiņi un ķērniņš izbijās un laida nekas vaļā, ko nagi nesa: cits kārkļos, cits šur, cits tur.

Tad vakarā ķērniņš sacīja uz savu jauno lielmāti: "Mums rītā tas zirgs jāliek nosist! Ko tad cita ar tādu runātāja kustoni lai iesākam?"

Lielmāte bija mierā. Bet kambaru jumprava, tā pati, kas dumjo ar platām acim bija uzskatījusi, to dzirdēdama, gauži bēdājās; un tikko palika tumšāks, tad tā gāja uz stalli un raudādama zelta zirdziņam stāstīja ķērniņa nodomu. Zelta zirgs sacīja: "Labi gan, ka es to zinu! Rītu, kad viņi nāks mani kaut, tad atnāci tu, mīļā jumpraviņ', arī un saņemi to zelta stādiņu, kas man, galvu pāršķeļot no smadzenērn izlēks; iestādi to apakš ķērniņa pils loga!"

Meitene apsolījās un aizgāja.

Rītā nāca bendes un daudz ļaudis, gribēdami zelta zirgu redzēt. Bendes tad pāršķēla zirgam galvu un mazs zelta stādiņš no smadzenēm izlēca un taisni jumpravas priekšautā iekšā. Jumprava stādiņu paslēpa, nogaidīja nakti un tad pa tumsu iestādīja apakš ķērniņa loga.

Rītā ķērniņš pamodies gāja pie loga - redz slaiku zelta ābeli ar zelta āboliem apakš pils loga. Abi ar lielmāti gāja zemē brīnodamies un prasīja sulaiņiem, kā tā zelta ābele tur radusies. Neviens neko nezināja. Nu gāja pie ābeles un gribēja kādu āboliņu noraut; bet āboliņi skrēja no rokām projām, sacīdami: "Mēs esam paši par sevi un paši sev piederam!"

Ķērniņš tad sadusmojās un runāja ar lielmāti, ka ābele pavisam jānocērt un jāsadedzina. Bet jumprava atkal aizgāja pie ābeles un stāstīja, kāds sods gaidāms. Ābele sacīja: "Nu tad. meitiņ, norauji vienu ābolīti un nākamā naktī, tā ap gaiļu laiku. sviedi to ķērniņa guļamā istabā!"

Viņa norāva ābolīti. Ābeli nocirta un sadedzināja pelnos. Nākošā naktī tā darīja, kā pavēlēts: iesvieda istabā, un zelta ābols pārvērtās par zelta pīlīti. Tur bija ķērniņa pilei blakām liels ezers, un ezerā pīlīte tad peldēja.

Ķērniņš gauži priecājās un gribēja pīlīti rokā dabūt, bet tā. gabaliņu no malas nost aizpeldējusi, sacīja: "Ja tu tik tālu vari atbrist, tad es pati tev došos rokā."

Ķērniņš nometa bikses, uzlika turpat uz ezera malu un brida. Gabaliņu pabridušam, spurgt! pīle cēlās gaisā un snapt! tās bikses ciet, kur tie paši vecie uguns rīki atradās. Pīle pacēlās ar biksēm gaisā un pie tās labās jumpravas pilī iekšā, sacīdama: "Izņemi nu, mīļā meitiņ, tās šķiltavas no biksēm šķili pār manu galvu un saki: lai dzīvo dumjais!"

Labi. Tikko meitene to bija darījusi, te pārvērtās pīle par dumjo dēlu. Tas nu paņēma šķiltavas savā rokā un teica jumpravai, lai nākot no pils ārā. Kā šie gāja ārā, ķērniņš bez biksēm uz sliekšņa pretī. Nu dumjais sāka šķilt un visa ķērniņa pils ar ķērniņu un ķērniņieni nodega zilās ugunīs; bet dumjais tad pats palika par pārjūŗas zemes valdinieku - atveda ir tēvu, ir brāļus vēl. Bet tad taisīja kāzas ar labsirdīgo jumpravu.

Tad ta bija kāzas! Es ar(ī) tur biju, tajās kāzās. Man bija sukura kamzoļi, sukura bikses, sukura veste, glāžu zābaki, zītara cepure. Es izgāju ārā, smalks lietutiņš lija, manas drēbes izkusa, es biju pliks. Es nu nācu pa strepēm augšā, tur pie viena pakāp' sasitu savus glāžu zābakus, nedrīkstēju pie ciemiņiem vairs rādīties, iegāju ķēķī. Krāsnī cepa patlaban cepetis. Es tur ielīdu, iesāku ēst to cepeti un ēdu un ēdu un tikām ēdu, kamēr apēdu visu un nu biju tikpat garš kā resns.

Pavārs nāca cepeti lūkot, neatrada un paņēma ar dusmām mani, ielika lielgabalam par tropu un atspēra šekur. Un ja jūs neticat, aplūkojat, man vēl ir biksēm abos stilbu galos caurumi.

Piezīme. Sal. ar otra sējuma 4, 33. pasaku. P. Š.