2. A. 503 J. Bergmanis Dobelē. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 174 (t 131).

Viens zaldāts vakarā nāk pār upes laipu un ierauga vienu vīru guļam. Zaldāts uzbļauj : ,,Vīrs, ko tu guli - celies augšā!" Šis atmožaš, uzlec stāvus un saka tā: "Tas bija labi, ka mani pamodināji, man steidzams darbs!" Gulētājs bijis velns.

Otrā vakarā tas pats velns atnāk pie zaldāta un apsolās par to labumu, ka vakar pacēlis, viņu aizgādāt mājā, jo šonakt zaldāta brālim esot kāzas. Zaldāts gan nemaz ticēt - esot ap tūkstoš veršķu tālumā viņa mājas. Kā tur aiztapt tik īsā brīdī? Bet velns viņam apvelk lūšu kažoku mugurā, iedod dārgu zirgu, kamanās iejūgtu, arī naudu papilnam un piesaka tā: "Zirgu tu nenojūdz, ne arī piesien, un kad pusnakts beidzas, sēdies atkal kamanās un laid atpakaļ!"

Labi! zaldāts iesēžas kamanās un tā zirgs ar visām kamanām tūlin pa gaisu aiziet vēja ātrumā. Tas bija īss palaidiens --kāzās klāt. Nu ieiet iekšā - brālis apkampj, tēvs, māte raud prieka asaras un visi pārbrīnījušies, kā pārticis. Tā un tā viņš atbild; bet pusnaktī viņš saka: "Dzīvojiet nu priecīgi, veseli - man laiks projām braukt!" un tā kamanās iekšā un prom.