4. A. 503. Lapas Mārtiņš Rūjienas, Ērģemes un Ēveles draudzē. "Gudrais Ansis un velns" I 1901. 63 (18).

Reiz velns no gaŗa laika nezinājis, ko darīt. Pa pilsētas ielām blandīdamies, viņš piegājis pie viena vakts zaldāta, kas skumīgu seju stāvējis vaktnieka butkas priekšā.

"Kas tev kalt, brālīti?" velns zaldātu uzrunājis.

Zaldāts žēlojies, ka viņš jau ilgu laiku esot dienastā un ne maz nezinot, kā klājas viņa vecākiem, radiem un draugiem mājās. Velns uz to atbildējis: "Man reiz patiktu izmēģināt zaldāta

dienastu. Ja zvērēdams vari apsolīt, ka pēc divām nedēļām atnāksi atpakaļ, tad iestāšos tavā vietā un tu varēsi iet uz māju apciemot savējus."

Zaldāts to priecīgi apsolījis, atdevis velnam, ko viņš nepazinis un nedomājis, ka tas ir pats jaunais, savu plinti, mēteli un cepuri, ieģērbies velna apģērbā un tad līksmi atvadījies no labdara.

Velns palicis zaldāta vietā uz v akts un izpildījis arī citus zaldāta pienākumus. Ar visu citu velns drīz vien apradinājies, bet raņicas siksnas uz krūtim salikt vienu pār otru krusteniski, to viņš ne par ko nedarījis. Par šādu nepaklausību un stūrgalvību viņš bieži dabūjis pērienu.

Pēc divām nedēļām īstais zaldāts tiešām atnācis atpakaļ, bet tad velnam visi kauli sāpējuši no dabūtiem sodiem. Viņš nozvērējies, ka nekad vairs neiestāšoties zaldāta dienastā.

Uz māju ejot, velns ceļā sastapis zemnieku, kas ļoti vecu zirgu vedis pie pavadas.

"Kur to zirgu vedīsi?" velns jautājis.

"Vedu viņu uz mežu nogalināt," zemnieks atbildējis.

"Viņš ir pagalam vecs un stīvs, tādēļ tikai viņa āda vēl derīga."

"Nodod viņu zaldātos," velns pamācījis zemnieku; "gan tur viņu izmācīs vēl par žirgtu zirgu."

No tās reizes velns baidās no zaldātu dienasta un arī ar zaldātiem viņš nemaz negrib sastapties.