5. A. 503. Kārlis Kundziņš 1877, g. Dobeles Kundziņos. A.

Pagājušos laikos. kad arī velni dažreiz zaldātu dienastu mācījās, gadījās dūšīgs un ļoti izmanīgs zaldāts. Viņš par velnu nebēdāja.

Reiz viņam pašā pusnaktī jāiet uz vakti. Labi - aizgāja. Bet kad nu nekā nebija ko darīt, lika bisi uz karauli. Te lūk, nešķīstais klāt! Zaldāts neko -- ne dreb, ne bīstas. Un ko tur

bīstīties? Tikpat no velna nagiem vairs neizspruksi. Velns atnāk.

"Labdien, kaimiņ! vēlu tev labu laimi! Pamāci mani arī, kā bisi uz karauli jāliek. Jau sen esmu uz to lūkojis, bet nevaru un nevaru saprast.`'

"A! putniņ, tu gribi tikai, vienreiz redzējis, jau gudrs būt. Cik sitienu es neesmu dabūjis. kamēr pa tiem desmit gadiem jau mācos. Avu, brāl, netik lēti!"

"Nu lai, nu 'lai, mīļais! Pamāci, pamāci!" "Nekā - par ko pirku, par to pārdošu!"

Un nu zaldāts nostādīja velnu uz fronti. Bet tiklīdz melnais pagorījās - tūlin vilka ikreiz ar bises rezgali pa ļepu: "Tā tu man uz fronti locīsies, izgorīsies!"

Kad jau kādas desmit, vai vairāk reizes melno ar rezgali bija mielojis, tad melnais tikai vēl kājas vien tirināja.

"Nu ej šoreiz!" beidzot zaldāts iesaucās, "pirmai reizai būs gana!"

Velnam mācības brīdis rādījās ļoti grūts, bet zaldāts apmierināja kautcik: bez mokām gudrības nevarot iegūt.

Velns domāja: "Varbūt, tam tā vajaga būt, viņš jau labāki zinās!" un iedevis zaldātam desmit dukātu mācības naudas, aizgāja.

Bet zaldāts nodomāja: "Eka žēl! ka tik maz viņu situ; ka, jel divdesmit reiz būtu sitis, būtu dabūjis divdesmit dukātu."

Te pēc nedēļas zaldātam atkal tai pašā vietā bija jāstāv. Un melnais klāt atkal: "Labvakar, kaimiņ!"

"Labvakar, brāl! Ko laba teiksi?" Ko laba teikšu - mācības gribu!" "

"Tā, tā! un tu gribēji visu uz reizi sagrābt. Nē, draudziņ, stāvi uz fronti, tā krūtis uz āru, vēderu atpakaļ!"

Tā viņš tur ilgi ar ragaini darbojās, beidzot lika to maršjerēt. Bet kamēr melnais šurpu, turpu iet, zaldāts izvelk no kules krustiņu un piesien velnam astē. Ak kā nu velns iebļāvās, kā nu sprauslāja, kā karpījās. Ko nu darīs tādās spīlēs? Solīs zaldātam naudas bez mēra, lai tikai krustiņu no astes atraisītu.

Bet zaldāts atbild: "Nē, brāl, naudu neņemšu, bet tev jāpārnes un jāatnes mani uz mājām - desmit gadu neesmu redzējis ne sievu, ne bērnus." Labi! velns paņēma zaldātu pa muguru un acumirklī bija mājā. Zaldāts pāri dienas paviesojies, sēd atkal melnajam mugurā un viens, divi - atpakaļ.