6. A. 503. 502. 314 Trejs 1879. g. Saukā, Brīvzemnieka kr. LP. VI, 784, (127, 4).

Kodu reiz noce zoldorts nu kora iz mojom. Tis beja zīmas svātku vokurā. Viņš gribēja tei pošā vokurā mojos tikt; bet kad mojas beja vēl labi toļi, tad īgoja kodā mojinā, kas turpot ceļa molā bej. Īgoja - un tur bej vīns veceits; tis zoldortam prosējav "Kur tu īdams?"

Zoldorts atbildēja: "Iz mojom! Es gribēju vēl šuvokur mojos tikt, bet navarēju par tū, ka mojas vēl labi toļi."

Veceits teice: "Ja tu man atdūsi, kas tev mojos ir, tad es tevi aiznesšu iz mojom."

Zoldorts dūmodoms, ka šam niko naasūt mojos, atvēlēja veceišam visu, kas šam mojos asūt.

Veceits vede viņu laiIkā iz lads un goja abi prūjom pa ladu. Kodu gobolu gojuši, veceits pīsita ar savu spīķeiti pī lads un touleit atskanēja bolss zam lada: "Ko gribi?"

Veceits prasēja: "Cik oatris esi?" Un tis, kas zam lada beja, atbildējav: "Ko vējs!"

Bet veceits teice, ka naģēļdūt - asūt par lānu. Veceits un zoldorts goja abi savu ceļu. Bet nailgi gojuši - veceits vēl reizi pīsita ar savu spīķīti pī lads un tis, kas zam lada bēja - prosēja : "Ko gribi?"

Vsceits otkiņ prasēja: "Cik oatris esi?"

Tis, kas zam lada beja, atbildēja: "Ko acs pīrē!"

Veceits teice, ka naģeldūt - asūt par lānu. Veceits un zoldorts goja savu celu. Gobolu gojuši - veceits otķin pīsita ar spīķeiti pī lads; un tis, kas zam lada beja, prasēja: "Ko gribi?"

Veceits prasēja: "Cik oatris esi?"

Tad tis, kas zam lada bej, atbildēja: "Tur un še!" Veceits teicc, lai nokūt tad tik laukā!

Tis, kas zam lada bej, iznoce orā un prasēja, kū dareišeat ar šū. Veceits teice, lai aiznasūt šitū zoldortu iz mojom!

Tis tad nu nese. Bet zoldortam nūkrita capure zemē un viņš klīdze, lai pagaidūt, bet tik kū bej izklīdzs: "Pagaid!" te jau viņš beja mojos. Un pa vortim noce vīns vērss orā; un tis, kas viņu atnese, pajēme vērsi un beja prūjom.

Zoldorts, īguoja ustubā, atroda vakariņas ādūt un touleit i viņš sādos pi vakariņom un ēde; un viņi visi prīcojos, ka asūt nu kaŗa atnocs mojos. Tad viņi runoja par visu, ko viņim beja gojs par tu laiku, kamār zoldorts kaŗā bejs. Ilgi runojuši, aizoja gulēt. Reitā zoldorts goja bazneicā, bet mozi puikas salasējušīs viņu apsmēje, ka asūt dīnējs 25 gadus un naasūt ķeizera redzējis. Par todu apsasmīšanu zoldorts stipri sasaskaitīs, apsajēmēs īt pī ķeizera un visu izstosteit. Ko nūdūmojs, to i darēja.

Aizgoja pī ķeizera un visu izstostēja. Ķeizers viņam deve todu gromatu, kas aplīcināja, ka viņš ķeizeri redzējis; bez to šķinķuja viņam ķeizers 300 rubļu un 2 zyrgus ar visu korīti, lai brauc iz mojom. Viņš ari brauce un vokurā, ībraucs vīnā krūgā, prasēja krūdzenīkam nakts mojas. Krūdzenīks lobprot deve. Bet reitā, kad zoldorts prūjom brauce, krūdzenīks paģērēja nu viņa 100 rubļu un zoldorts aizmoksojs brauce toļāk: Brauce, brauce, bet vokurā ībrauce tal pošā krūgā. kur bej izbraucs. Un reitā otkiņ bej jomokso 100 rubļu Zoldorts aizmoksojs brauce prūjom; bet vokurā ībrauce otkiņ tai pošā krūgā un reitā otkiņ bej jomoksē 100 rubļu. Aizmoksojs 100 rubļu, brauce prūjam; bet vokurā otkiņ ībrauce tai pošā krūgā un reitā otkiņ bes iomokso 100 rubļu; bet zoldortam vaira naudas nobeja, topēc otstoja krūdzinīkam zirgus ar visu korīti un goja kojom iz prīšku. Vokurā īnoce tai pošā krūgā un reitā otkiņ beja jomokso 100 rubļu. Bet viņam nobeja vaira niko, topēc bej jopalīk krūdzenīkam par kalpu, kamēr 107 rubļu atdīnēja. Viņš strodoja un pelnēja, cik varēja.

Un gar tu krūgu tecēja upe garām. Un tis zoldorts staigoja vīnureiz pa tū upes molu un īraudzēja laivu; iz tos laivas bej raksteits: "Kas pori porīt, tis atpakaļ navar tikt!"

Zoldorts sādos tai laivā un porgoja pāri pa upi un goja aizvīnu toļok un dagoja pī vīnas smagi smukas pils. Tur vir;rš īgoja vidā un tur nabej nivīna cilvāka; bet bej goldiņš ar visodīm ēdīnīm un dzērīņīm; un vinš nūsasēds pī galdiņa ēde un dzēre. Te iz vīnas reizes atskon bolss nu vīna kambara: "Ēd un dzer, bet vokurā noc, kad es saukšu!"

To ari viņš darēja: ēde, dzēre, bet vokurā, kad tis bolss viņu sauce, tad goia tamā kambarī, nu kurīnes tis bolss atskanēja. Tur viņš redzēja misiņa pīstiņu un tei pīstiņa teice: "Tagad, vokurā sanoks šiten daudz valnu un tevi visodi mūceis; bet kad tu ni vorda narunosi, tad viņi tevi liks dzelža gultiņā un smagi mūceis un, kad viņi dīzgon bous mūcējuši, tad īs prūjom; bet tad tu īdzer zoles, kas turpot jz galdiņa bous; un, kad tu tos izdzersi, tad tu paliksi iz reizes vasals; bet ja tu tū nadareisi, tad tu un es bousim pagolam."

Zoldorts izoja orā nu tā kambara. Te i sanoce vaini un soka viņu mūceit; bet kad viņš ni vorda nateice, tad tī lika viņu dzelža gultiņā un tad vēl mūcēja, kamēr gails dzīdoja. Tik kū gails pirmū reiz dzīdoja, te i valni beja prūjom un zoldorts, zoles izdzērs, palika vasals un goja mulēt. Reitā pīsacēls otkiņ ēda un dzēre un otkiņ tei pīstiņa teice: "Ēd un dzer, bet vokurā, kad es saukšu, tad noc!"

Un to viņš i darēja: vokurā īgoja tamā kambarī, kur tei pīstiņa beja; īgoja - pīstiņai jou 'beja cilvāka golva un rūkas un

viņa topot stostēja, ko pirmū reizi bej stostējuse un topot i trešū reizi.

Trešū reizi, zoldortarn kambarī īeimūt, pīstiņa jou beja dzeiva un viņa teice: "Muna tāva pils ir vēi smukoka, nako šitei un topēc īsim iz muna tāva piii un taiseisim tur kozas."

Un pīstiņa, kas togod par cilvāku bej palikusi, goja iz sava tāva pili, bet zoldortam lika īt iz vīnu bazneicu, ko vioi tur tiktu salauloti. Zoldorts goja iz tu bazneicu, bet pa ceļu eimūt īsagribēja viņam dzert. Un tur koda gane ganēja aitas un tei beja to krūdzenīka meita, kas viņu beja aplaupejs. Bet zoldorts tos meitas napazina un loudzēs nu vilnas oudans dzert. Gane viņamlobprāt deve dzert; bet viņa bej pī oudiņa pīlājuse mīga zoles un todēl zoldorts, oudani īdzērs, aizmiga - bet tis nabeja toli nu tos bazneicas.

Kad broute atbrauce un brougunu atroda aizmigušu, tad gon mūdinoja, bet - navarādama izmūdinot - nūrokstēja gromatu, iboza gromatu ar naudu zoldortam azūtē un aizbrauca iz mojom.

Kad zoldorts atsamūdēs, atroda azūtē naudas moku un gromatu un tamā gromatā beja raksteits to: "Ej togad tik prūjom! Tu īsi pa vīnu klaijumu, tur bous daudz traknu zirgu; nūkun vīnu nu tīm zirgīm, nudeira viņam odu, īlein pots tamā odā un gaidi; tad tur skrīs līls pulks ērgļu, bet vīns bous klibs - tis klibais skrīs nu pakaļas un gribēs mastīs iz nūdeiroto zirga, bet mote viņam līgs; toču viņš motei naklauseidams, mesīs iz nūdeiroto zirga - tad saķer viņu un līc, lai tevi aiznas iz muna tāva pili."

Tū gromatu izlasējs, viņš goja prūjom un goja pa tū īleiju. Un tur beja daudz zirgty Vīnu nu tīm viņš nūkava, nūdeiroja un, tamā odā īleids, galdēja. Tad tur skrēja līls pulks ērgļu gorom, un vīns nu tīm bej klibs um tis klibais gribēja iz to zirga mestīs, bet mote viņam līdze, teikdama, ka tur asūt viIks; bet viņš savai motei naklausēja un, nūsametēs iz zirga maitas - ēde. Bet zoldorts nūķēre ērgli un teice, lai aiznasūt šū iz tū un tū pilssātu Gon ēr,glis loudzēs ka tū navarūt, jū tis asūt stipri toļi, bet kad zoldorts viņa nelaide valā, tad tū aiznese iz tū pilssātu. Zoldorts turpot saderēja pī ķēniņa par zirgu dakteri; bet viņam zirgi beja vasali, todēļ viņš ari pī viņīm moz goja. Bet aiz staļļa bej vīns kambars un iz tū kambara dorīm bej raksteits: "Kas te vidā īīt un tū padora, kas te dorams, tis ir laimeigs cilvāks."

Un zoldorts arī īgoja vidā un tur redzēja treis mirūņu golvas: vīna beja sudraba, ūtra zalta un trešā dimonta. Un tur vēl beja treis bruņas: vīnas sudraba, ūtras zalta un trešos dimonta. Un vēl tur bej treis irgi: vīns sudraba, ūtris zalta un trešais dimonta. Bet iz tom golvom bej raksteits: "Kas šitos golvas var oprakt. tis ir laimeigs cilvāks; un kas šitos golvas grib oprakt, tam vaijag tāda zorka ku tos golvas; un tis, kas šitos golvas opraks, var jemt čitos bruņas un zirgus."

Tad zoldorts lika kalējam sudraba zorku taiseit, kad kalējs zorku iztaisēja, tad viņš sudraba golvu pagloboja. Un kad golvu beja paglobojs, tad viņš lika kalējam zalta zorku taiseit. Kalējs bon nagribeija taiseit zalta zorku, dūmodams, ka tods zirgu dakters naspēšķis aizmoksot par zalta zorku; bet zirgu dakters aizmoksoja un pagloboja zalta golvu. Bet nou viņš lika taiseit dimonta zorku. Nū reizes nagribēja nivīns kalējs taiseit dimonta zorku; bet beidzūt tok vīns atsarodās, kas iztaiseija dimonta zorku. Zirgu dakters, zorku dabūjis, pagloboja i tū trešū golvu. Pēc koda laika atnoce precinīks to zoldorta bruotei; bet kad viņa nagoja, tad tik ķēniņš, kas viņu precēja salosēja kaŗa spāku un goja tai ķēniņa meitai viersā. Bet tik kū zoldorts tū dabeja zinot, touleit apvilka sudraba bruņas un sādos iz sudraba zirga un aizjoja ko zipsnis prūjom. Jou obi kara spāki beja kūpā un kaŗūjos un jou īnaidnīkam rādējos viersrūka, te zoldorts ar savu sudraba zirgu spērēs pulkā un īnaidnīlcus ar zirgu sameidams; ar zūbeni apkaudams, dreiži grunteigi izvarēja. Kad kars beja beigts, tad zoldorts touleit aizgoja prūjom. Bet vēl par kodu laiku otkiņ beja kars ar īnaidnīkim un, kad zoldorts tū dabūja zīnot, tad touleit apvilka zalta bruņas un sādos iz zalta zirga un aizjoja ko zipsnis iz tu vītu, kur karūjos un topot, ko pirmu reiz izvarēja īnaidnīkus. Bet vēl reizi par kodu laiku īnaidnīks ar kaŗa spāku viersā mocēs. Tikkū zoldorts tū dabūja zinot, touleit apvilka dimonta bruņas, sādos dimonta zirgam mugurā un aizjoja iz tu vītu, kur karūjos un izvarēja īnaidnīkus topot, ko pirmu reizi; bet vīns viņam īcierta rūkā un viņš, ķēniņa meitai gorom jodams pasnīdze viņai rūku, lai apsīnūte. Viņa apsēja ar savu šņoudronu. Zoldorts aizjoja prūjom un beja slims. Bet ķēniņa meita izstellēja maklātojus pa visu pilssātu, lai meklē pī ko viņas šņoudrona. Ari viņa pate goia meklēt un otrada zoldortu stallī guļūt. Nou touleit viņu pazina un aizvede iz savu pili - tur abi apsaprecējos un dzeivūja laimeigi.