1. A. 504. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, II, 30.

Kāds puisis salīga pie sveša ķēniņa kalpot. Šis ķēniņš bij pabeidzis tikko jaunu pili celt un puisim pirmajā dienā bij uzdots būves atliekas aizridāt. Kad viss bij kārtībā, tad ķēniņš aizmaksā puisim labu naudu un atvēl dažas dienas atpūsties. Par savu naudu puisis tūlīt pagādā labu pusdienu un domā pēc krietnām pūlēm 1abi paēst. Bet 1īdz ko iesācis ēst, te ienāk veca sieviņa sacīdama: "Puisīt, mīļais, esmu izsa1kusi daudz vairāk, nekā tu. Atļauj man paēst!" .

" Labi, labi, māmiņ, ja tā tā lieta, tad še, ēd vesela!"

Sieviņa ēd, ēd - izēd visu; puisim nepaliek nekā. Pēc maltītes sieviņa saka: .Tev, puisīt, laba sirds! Nāc man līdz, gribu tev ko parādīt. Redzi tā pils, kuras atliekas tu atridāji, ir cietsirdīgā ķēniņa roku celta. Zem pils ietaisīts dziļš pagrabs. Šinī pagrabā cietsirdis glabā daiļu princesi, kuŗu otram ķēniņam nolaupījis. Ķēniņš pavēlēja pagrabam tik vienas durvis ietaisīt, bet man vēl otras durvis zināmas, no kuŗām citiem nav ne jausmas. Nāc man līdz pie tām durvim, tad parādīšu daiļo princesi."

Puisis aizet līdz. Māmiņa mazuliet paveŗ durvis un parāda princesi. Puisim patīk daiļā princese, princesei ņiprais puisis. Otrā dienā puisis atkal taisās pusdienu ēst. Bet līdz ko iesācis, te tā pati sieviņa klāt sacīdama: "Puisīt, mīļais, esmu izsalkusi, atļauj man paēst!"

"Labi, labi, māmiņ, ēd vien!"

Sieviņa ēd, ēd - izēd visu ; puisim nepaliek nekā. Pēc maltītes sieviņa saka: "Tev, puisīt, laba sirds! Nāc man līdz, parādīšu atkal princesi."

Puisis aiziet līdz. Māmiņa mazuliet paveŗ durvis un parāda princesi. Puisim patīk daiļā princese, princesei ņiprais puisis. Trešā dienā puisis atkal taisījās pusdienu ēst. Bet līdz ko iesācis, te sieviņa klāt sacīdama: "Puisīt, mīļais, esmu izsalkusi, atļauj man paēst!"

"Labi, labi, māmiņa, ēd vien!"

Sieviņa ēd, ēd - izēd visu &127; puisim nepaliek nekā. Pēc maltītes sieviņa saka: ,,Tev, puisīt, laba sirds! Nāc man 1īdz, parādīšu atkal princesi!"

Puisis aiziet līdz. Māmiņa mazuliet paver durvis un parāda princesi. Puisim patīk daiļā princese, princesei ņiprais puisis. "Nu, "sieviņa saka, "tagad princesi diezgan esi redzējis. Bet, klausies, rītu cietsirdis dāvinās princesei dārgu, dārgu drāniņu. Šo drāniņu paprasīšu princesei un iedošu tev. Tu apsien drāniņu gar kaklu un steidzies uz baznīcu. Cietsirdīgais ķēniņš arī būs baznīcā. Tas ieraudzīs dārgo drāniņu tev gar kaklu un metīs tevi cietumā kā &127;katru zagli. Tomēr šinī zemē tāds likums: kas otru baznīcā saņem ; ieti un netaisni cietumā iemet, tam jāiet uz pēdām pašam cietumā. Un par to nebēdā, netaisnību tev nepierādīs. Es pataisīšu otru tādu pašu drāniņu un atstāšu princesei vietā. Ķēniņš pēc tam, kad tevi būs iemetis cietumā, ies princesei prasīt, lai parāda dāvināto lakatu. Princese parādīs manu lakatu un tad ķēniņam jāiet gribot negribot cietumā. Bet ne]auj viņam cietumā iet, piedod tam!"

Otrā dienā sieviņa iedod puisim drāniņu. Puisis apsien to gar kaklu, aiziet uz baznīcu un satiek pašu ķēniņu. Šis, ieraudzājis princeses drāniņu puisim gar kaklu, liek tūlīt puisi saņemt un cietumā mest. Puisis aiziet uz cietumu, bet ķēniņš steidzas uz pagrabu princesei atprasīt, kā puisis pie drāniņas ticis. Bet princesei it nekas nav zudis: drāniņa, kā bijusi, tā ir. To&127; redzēdams, ķēniņš bāls aizskrien uz cietumu sacīdams: "Puisīt, esmu pārskatījies, ja tagad nepiedod, tad man jāiet tavā vietā cietumā sēdēt." °

Puisis piedod. Ķēniņš puiša labsirdību tencināt tencina. Pret vakaru sieviņa atkal pie puiša klāt. Viņa saka: "Rītu cietsirdis dāvinās princesei dārgu, dārgu gredzenu. Šo gredzenu paprasīšu princesei un iedošu tev; vietā atstāšu tādu pašu gredzenu. Uzmauc gredzenu pirkstā un ej uz baznīcu; ķēniņš arī tur būs. Viņš ieraudzīs dārgo gredzenu tev pirkstā un atkal pavēlēs tevi cietumā mest. Tomēr nebēdā nekā, gan pats skries uz cietumu tevi lūgties. Tik piedod viņam!"

Tā notiek. Ķēniņš aizskrien uz pagrabu, lai princese pasacītu, kā puisis pie gredzena ticis; bet princese parāda roku gredzens kā bijis tā ir. Nu skrien atpakaļ uz cietumu, lai piedodot, lai piedodot. Puisim liela nelaime, piedod arī.

Pret vakaru sieviņa atka1 pie puiša klāt. Viņa saka: "Rītu cietsirdis dāvinās princesei dārgu dārgu zizli. Šo zizli paprasīšu princesei un atdošu tev, vietā paliks tāds pats. Paņem zizli rokā un ej uz baznīcu; ķēniņš arī tur būs. Viņš ieraudzīs zizli un metīs tevi atkal cietumā. Tomēr nebēdā, gan cietsirdis pagrabā pārliecināsies, ka ir trešo reizi jāiet tevi lūgties. Zināms, tu piedod. Ķēniņš par tavu labsirdību priecāsies un atvēlēs, lai tu. kaut ko no viņa lūdzies. Bet tad tu ievēro, nelūdz ne naudas, ne mantas; bet lūdz tik, lai atvēl tev viņa pilī kāzas nosvinēt."

Tā notiek. Ķēniņš no prieka par tādu labsirdību saka: "Trīs reizes tu man esi piedevis. Tagad atvēlu tev lūgties, ko vien gribi no manis - visu došu."

"Vairāk nekā negribu, atvēli man tikai savā pilī kāzas nosvinēt."

"Tā maza lieta, atvēlu."`

Labi. Pret vakaru sieviņa atkal pie puiša klāt. Viņa saka: "Nu ir labi! Rītu svinēsi ar daiļo princesi kāzas. Pats cietsirdis arī būs kāzās, bet kas par to? Zināms, zils un mels jau paliks, ja ieraudzīs princesi tev blakus. Bet tev tik vajaga teikt, lai iet pagrabā raudzīt, vai tas tā ir jeb nav. Kamēr tad ķēniņš apskries apkārt pa savām durvim, es nolaidīšu princesi ātrāk pagrabā pa savām durvim. Viņš netiks ne gudrs, ne traks, un atnāks tikpat prātīgs atpakaļ, kā aizgājis. Pēc kāda laiciņa ķēniņš skries vēl otrreiz pagrabā raudzīt, bet es izdarīšu tāpat. Pēc kāzām tas skries vēl trešo reiz raudzīt, bet tad jau būs par vēlu. Pagrabā cietsirdis tik atradīs manu drāniņu, gredzenu un zizli. Dusmās tas manas trīs lietas raustīs, plēsīs, 1auzīs un tad notiks brīnumi. Drāniņa paliks par briesmīgu galvu, gredzens par stipriem nagiem un zizlis par asu zobinu. Par visiem trijie&127;m tie cietsirdi nomāks un tu .varēsi savai līgavai līdzi iet pie tēva. Kēniņš, tavs sievas tēvs, no prieka tev atdos valdību."

Viss tā notiek, ka sieviņa puisim teikusi. Kad ķēniņš pagrabā nonākts un jaunais pāris jau ceļā uz mājām, tad sieviņa abus izvada aiz vārtiem un saka: "Nu, dēls, vai zini, kas es esmu? Es esmu tava Laimiņa, kas divdesmit vienu gadu nebij ēdusi, uz tevim gaidīdama. Tādēļ vien jau trīs reizes tev ēst prasīju, lai redzētu, vai tu mani arī ēdināsi. Bet tev laba sirds! Dzīvo laimīgs ar jauno sieviņu."

Jaunais pāris pāriet pie ķēniņa. Vecais ķēniņš, savu vienīgo bērnu atkal redzēdams, no prieka atdod znotam valsti.