2. A. 504. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, II, 75 (3).

Reiz dzīvoja nabaga rokpelnis. Un kā jau nu katram rokpelnim šaura pārtika, tā arī šim: ko šodien nopelnījis, tas rītu jāapēd. Bet reiz rokpelnim uznāca tādas nedienas, ka veselu nedēļu nebij ne maizes kumosiņa ko mutē bāzt. Izprasās vienā vietā darbu, otrā, nekur dabūt Neko darīt - jāiet uz svešu pusi darbu meklēt. Rokpelnis paņem savu nūju un aiziet. Kādā purvmalā nabadziņš apsēžas uz ciņa un smagi nopūzdamies, pats pie sevis nočukst: "Lai nu Dievs zina! Ēdis neesmu tālāk paiet nevaru, būs laikam uz šā ciņa badā jānomirst!"

Un līdz ko šos vārdus izteicis, te vīrs paceļ acis un saraujas : spoža karīte, četriem baltiem zirgiem, nāk aulekšiem vien viņam virsū. Viņš izlec stāvus, paceļ savu nūju un domā no zirgiem atgaiņāties, lai nesabrauktu; bet biklie zirgi sabaidās no viņa nūjas, ieskrien purvā un iestrieg ar visu karīti. Kučieŗa karītei nemaz nav, tik vecs sirms vīrs sēž karītē un mocās, lai ārā tiktu. Rokpelnim, to redzot, iešaujas prātā šādas domas: "Ta ta jauki! Ja nu manā vietā būtu gadījies kāds blēdis, kam otra labums pie nagiem līp, tas tagad aplaupītu dārgo iejūgu, zeltīto karīti un aizietu stāvu bagāts; bet es to nedarīšu, labāk palīdzēšu no purva izkulties.

Bet līdz ko rokpelnis domā palīdzēt, te zirgi sāk ņemties, sāk ņemties un izbrien paši no purva. Sirmais vīrs tagad saka rokpelnim: "Tu man domāji palīdzēt. Nu labi, tad gribu ir tev palīdzēt. Tik godīgām dvēselēm nebraukšu gaŗām, nāc sēdies man blakus!"

Rokpelnis iesēžas sirmgalvim blakus. Tai pašā acumirklī baltie zirgi aiziet kā vēji. Ne cik ilgi, karīte apstājas pie varenas

pils vārtiem. Sirmgalvis izkāpj no karītes un saka tā: "Paliekait visi, kas šinī pilī dzīvo, par akmeņiem!"

Acumirklī visi cilvēki pārvēršas par akmeņiem. Tagad sirmgalvis pagriežas uz rokpelni, paņem viņu pie rokas, ieved pilī un tad saka Šī pils ir slepkavu pils; bet tie rezgaļi dabūjuši, ko pelnījuši. Šī pils tagad pieder tev; tu dabūji to, ko tava taisnā sirds pelnījusi."

Tai pašā acumirklī sirmgalvis ar karīti nozūd un pils, ar visu rokpelni gaisā paceldamās, aiziet uz to vietu, kur rokpeļņa būdiņa.