3. A. 504. 1536. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I 35 (10).

Diviem saimniekiem bij itin tuvu mājas vienam pie otra. Pirmais saimnieks bijis godīgs vīrs; otrs, turpretim, ar savu pesteļu -māti atņēmis pirmajam katru rudeni visu svētību un tā noplēsis beigās nabadziņu pavisam pliku. Šis vairs nespējis uz nākošu gadu ne audis salīgt, nedz algu nodot. Te pienākušas atkal mīkoņas. Nabadzīgais saimnieks gājis arī uz mīkoņām; bet ar ko lai līgst? Bagātais kaimiņš vēl viņu piezobo par plikdīdi, garožgrauzēju. Viss nabadziņam tā ķēries pie sirds, ka dusmās un bēdās tik spējis nospļauties un izsaukties: "Nu, ja arī pašu velnu salīgtu, tad tomēr puisi jau dabūšu!"

Tukšā mājās ejot, nabadzīgais saimnieks apsēdies ezera malā un pārdomājis savu likteni. Te - kur gadījies, kur nē - pienāk jauns zaļoksnis puisis un prasa: "Nu saimniek, vai jau salīgāt puišus?"

"Ko nu salīgt; neviens jau pie manis nenāk." "Nu tad līgstiet mani!"

"Labi, bet cik tad lones īsti prasi?" "Nieki, gan jau gada galā to dabūsim!"

"Bet vēl viena lieta," saimnieks piebild, "man acumirklī vairāk nav, kā viens klaips maizes. Vai varēsi ar to kādu mēnesi iztikt?"

"Ja nevarēs citādi, pakāršu zobus vadzī."

No rīta puisis jau priekš saules lēkšanas aris, ka kūpējis vien. Līdz brokastam vesela rieža noarta. Saimnieks iznes brokastu un pa desmit lāgām atgādina: "Nāc jau, brālīt, nu ēst, nāc jau nu ēst!"

Bet puisis tik atbild: "Lai, lai saimniek'! vēl šo vagu, gan jau dabūšu!"

Te uz reizi ķēve ar arklu atdūrusies kā pret mietu. un pie tam savādi nodžinkstējis. Saimnieks gājis raudzīt un atradis arkla galā lielu katlu naudas pilnu.

"Tā saimniek'!" puisis uzsauc un smejas, "šo čupiņu, ko te pagrābu, paņemšu jauna zirga pirkšanai; bet citu naudu paturi."

No rīta puisis aizbraucis un pārvedis tādu bēro, kādu visā apgabalā ar uguni nevarētu atrast. Trešajā dienā puisis ar jauno zirgu aparis visus laukus, noecējis, apsējis; tikai mazs gabaliņš atlicies vēl ceturtajā dienā ko bluķēt. Labība to vasaru augusi, ka kŗāc vien. Otram kaimiņam, kas savus laukus sen gados iegodījies, arī augusi; bet tas tik tas iemesls. Rudenī kuļot no vienas pašas rijas visi apcirkņi pilni. Kaimiņš turpretim kūlis tik tukšus salmus.

Visi brīnījušies. Bet kaimiņa māte, burvene, tūdaļ nomanījusi, kas darāms. Viņa sākusi katru nakti rijā savu labības svētību sargāt. Puisis, to pamanot, arī nebijis sapelējis; jau nākošā naktī pamācījis veceni, cik iegājis.

Tas noticis tā:

Vecene rijā sēdējusi un ēdusi ķiļķenus. Labi paēdusi, nolikusies uz kreiso ausi un domājusi tāpat nosnausties. Rijas siltums to drīzi iemidzinājis. Puisis, vecenei guļot, sakurinājis rijas krāsni tik stipri, ka noslāpējis veceni. Tad paņēmis ķiļķenus un sabāzis, cik jaudājis, vecenes mutē, lai mājinieki domātu, ka aizrījusies un tamdēļ nomirusi. Otrā dienā veceni iezārko un noliek klētī. Te naktī puisis atkal klāt; ienesis veceni altu kūtī, nokāvis visas aitas un ielicis vecās raganas rokās lielu dūci. Saimnieks, rītā to redzēdams, devis vecenei pa ļepu un stiepis atpakaļ uz klēti. Trešā naktī puisis atkal klāt un ienesis veceni govju kūtī, nokāvis visas govis un iespraudis atkal vēl lielāku dūci rokā. No rīta saimnieks, lielās bailēs būdams, nezinājis cita nekā darīt, ka jau ceturtajā dienā bēreniekus saaicināt, lai kļūtu jo drīzāk no vecās vaļā. Bet ceturtajā naktī puisis izzadzis veceni un salicis zārkā akmeņus. Bērinieki arī nevēlējušies nemaz tādu pesteļa-māti beidzamā stundā virs zemes redzēt. Viņi vēl labi aiznaglojuši un nostīpojuši zārku.

Ap pusdienu bērenieki braukuši, mācītājam pavadot, uz kapiem. Puisis atkal paņēmis veceni ar dūci rokā, uzcēlis zirgam mugurā un patriecis zirgu aulekšiem bēreniekiem pakaļ. Uz tilta zirgs sabijies un ielēcis ar visu veceni upē muru murumis! Zirgs izpeldējis malā, bet vecene palikusi upē ar visu dūci.

Mācītājs, to redzēdams, sacījis uz bēreniekiem: "Tā mūsu laime, ka vecene noslīka, citādi viņa mūs visus būtu apkāvusi!" Puisis, nabaga saimnieku bagātu padarīdams, kā arī no raganas, kas svētību atņēmusi, atpestīdams talsījies aiziet. Nav arī ņēmis no viņa it nekādas lones. Saimnieks gan ar varu gribējis uzspiest, lai jau mazākais pāris desmit rubļu ņemtu; bet šis, par viņa labo prātu tik pateikdamies atbildējis : "Neņemšu ne sarkana raša!"

"Nu tad ej pie velna!" saimnieks jokodamies uzsaucis.

"Jā, redzi, nu pa visu gadu pirmo reizi uzminēji manu īsteno mājas vārdu," puisis atteicis un svilpodams aizgājis.