4. A. 504. E. Birznieks no Kriša Rozes Dzirciemā. Jkr, III, 58 (22).

Vīrs ganīja vakarā viens pats zirgus. Pie viņa atnāk viens melns kungs un prasa, vai viņš negribot naudas. Vīrs naudu gribētu gan, bet viņam bail, kad tik tur nav kādi kručki. Kas viņam tik vēlā vakarā piesolītu naudu? Viņš atteic, ka negribot naudu. Melnais kungs aiziet.

Pēc kāda brīža viņš ir atkal klāt un uzprasa vīram, vai tas negribot mīt zirgiem. Vīrs nu noprot, ka tas būs gan pats nelabais, kas viņam tādas lietas piedāvā, un tādēļ atteic, ka arī zirgiem negribot mīt. Melnais kungs aiziet. Vīrs noliekas uz sava čubu maisiņa gulēt, bet nevar aizmigt, viņam gribas ēst. Viņš ierauga turpat netālu no zirgiem uguntiņu spīdam. Viņš uzceļas un iet skatīties, kas tā par uguni. Viņš pieiet tuvāki un redz, ka melnais kungs cep rāceņus un ēd, ka šņakst vien. Pieguļnieks iet vēl tuvāki, bet melnais kungs neliekas viņu ne redzam un tik ēd rāceņus. Pieguļniekam tāda kāre pēc rāceņiem, ka viņš vairs nevar paciest, bet melnais kungs viņam nemaz nepiedāvā. Pieguļnieks pieliecas pats un paņem vienu rāceni. Pārliekam gards. Viņš liecas vēl pēc otra, treša. Uz reizi melnais kungs saka: "Ēst tu vari pilnu vēderu, bet tad tev man nākošu svētrītu jāsasien viena slotiņa."

Pieguļnieks domā : "Ēdis jau esmu, slota jāsien tik tā kā tā, labāki jau ēdīšu pilnu vēderu!"

Nu tik abi sukā, ko nagi nes. No rīta pieguļnieks pārdzen zirgus, bet viņam nemaz nav tā labi ap dūšu.

"Kas tā gan varētu būt par slotu, kas man viņam jāsien un pie tam vēl svētdienas rītā?"

Pieguļnieks visu nedēļu nevar vien izdomāt, kā tikt vaļā no slotas siešanas. Sestdienas pēcpusdienā viņš patlaban atspiedies pret arklu un domā atkal par rāceņu ēšanu un slotas siešanu, kad nāk vecs vīriņš un prasa, ko viņš tā domājot. Šis negrib teikt, viņš domājot tik tāpat šo to.

"Tu domā par rāceņu ēšanu un slotas siešanu!" vecais vīriņš viņam cieti noteic. "Man tu vari visu izteikt, tas tev nekā nekaitēs."

Arājs nu arī izstāsta visu, kā viņam to nakti ar melno kungu izdevies, un ka viņam tagad bailes, ka ar to tik nav iepinies kādā ķezā.

"Šinī reizē, ja tu mani klausīsi," vecais vīriņš teic, "tev vēl nekas nekaitēs; bet uzmanies, ka tu uz priekšu ar viņu neielaidies nekādās darīšanās. Svētdienas rītā paņem bībeli un aizsēdies aiz galda; kad tad viņš grib, lai tu viņam slotu sien, tad saki, lai tik viņš dod šurp zarus." To teicis, vecais vīriņš aizgāja.

Svētdienas rītā vīrs darīja, kā teikts: paņēma bībeli un aizsēdās aiz galda. Pēc brītiņa ienāk melnais kungs un sauc vīram, lai tas iet siet slotu. Vīrs paliek turpat aiz galda pie bībeles un prasa, lai kungs dodot zarus, viņš tepat sasiešot. Melnais kungs teic, ka zari esot mežmalā, bet vīrs uz turieni neiet. Melnais vīrs to arī par aunu neņem, bet sāk runāt par citām lietām.

"Kas tā varētu būt par mīklu: dzelzu cūka, linu aste - adata. Kas tas varētu būt?" melnais kungs prasa.

Vīrs sāk smieties. "Jūs jau paši pateicāt - adata, kas tad nekaiš uzminēt? Bet atminiet manu mīklu: viena kāja kā gailim, otra kā zirgam. Kas tas tāds ir?" vīrs prasa.

Melnais kungs pabāž savas kājas apakš beņķa un tad teic: "'Tā jau dzird runājam, ka velnam tādas kājas esot. Bet saki man, kas ir cietāks par akmeni un mīkstāks par pūpēdi?"

Vīrs minstinās, minstinās, bet nevar atminēt. Melnais kungs priecīgs aiziet projām. Arī vīrs priecīgs, ka ticis vaļā no slotas siešanas.

Pret vakaru vīrs aizved zirgus aplokā un grib patlaban nākt atpakaļ, kad melnais kungs viņam klāt, apmet viņam apaušus apkārt un ved viņu mežā iekšā, vienumēr saukdams : "Atmini manu mīklu: kas cietāks par akmeni un mīkstāks par pūpēdi?"

Nabaga vīrs aiz bailēm slapjš, kā nopeldināts, bet melnais kungs to velk arvienam dziļāki purvā iekšā, kamēr nonāk pie lielas slošu zaru čupas. Melnais kungs nostājas turpat un vīram nu jāsien slotas visu cauru nakti. Tikko gaisma sāk aust, melnais kungs pazūd. Vīrs sāk skatīties, kur tad viņš īsti ir. Lielā, lielā purvā, vismuklainākajā vietā. Viņa domātie slošzari ir cilvēku mati, zirgu astes, purva zāles, par sasienamām sloksnītēm viņš lietojis desas un dzīslas. Vīram pāriet drebu]i par kauliem. Viņš steidzās rīta krēslā tikt no purva ārā un prom uz mājām. Visu dienu viņš tikpat kā slims; ne viņš var strādāt, ne viņš var gulēt, viņa : it nekur nav miera. Vakarā viņš vairs nedzen zirgus, bet paliek turpat sētā stāvot. Bet melnais kungs atkal klāt un rauj vīru līdz uz purvu. Te viņam jāsien atkal visu nakti slotas.

Tā tas iet līdz pat sestdienai. Vīrs, pa naktim mocīts, ir pavisam slims, bet melnais kungs nāk katru vakaru viņam pakal un velk viņu pat no gultas laukā. Sestdienā vīrs ir pavisam pie beigām, kad ienāk atkal vecais vīriņš un prasa, kas vīram kaitot.

Vīrs pazīst, ka tas ir tas pats vecītis, kas viņu pirmo reizi izglāba no melnā kunga, un nu sāk lūgties, lai arī tagad palīdzot.

"Par tavu neklausību tu nu tagad esi dabūjis savu mācību," vecītis saka, "bet uz priekšu neielaidies ar viņu ne mīklu minēšanā, ne citās darīšanās, tad es tevi vairs nevarēšu tik lēti izglābt. Kad melnais tagad atnāk un tev liek minēt: kas cietāks par akmeni un mīkstās par pūpēdi, tad pasaki, ka tas ir, ko viņš katru dienu meklē dabūt - cilvēka dvēsele." Vecais vīriņš aizgāja.

Vakarā melnais kungs klāt un rauj atkal vīru līdzi. Šis nesaka nekā, bet nogaida, kamēr tas sāks daudzināt savu mīklu. Tikko melnais kungs ieteicās: "Atmini manu mīklu: kas cietāks par akmeni un mīkstāks par pūpēdi?" vīrs tūlin: "tas ir ko tu katru dienu meklē - cilvēka dvēsele."

Melnais kungs tūliņ palaiž vīru vaļā, sacīdams: "Nu, brālīt, tā nebija vis tava gudrība vien; te man atkal vecais tēvs iemaisījies amatā."

To teicis melnais kungs pazūd.