5. A. 504. E. Birznieks no Fr. Baumaņa Dzirciemā. Jkr. III, 62 (25). LP, VII, I, 935 (4).

Dēlam bija mežmalā jāgana mātei aitas. Iesākumā viņam bija lielu lielais bars, bet ar laiku zuda, zuda, tā ka beigās viņam bija palikusi tik viena vienīga aita. Arī tā vienā dienā pazuda. Aitu gans nu vairs nedrīkstēja iet uz mājām pie mātes. Viņš sāka meklēt savas pazudušās avis. Visas maliņas izklejojis, izmeklējis, viņš beidzot lielā biezā mežā atrod nevien savas, bet vēl lielu baru svešu aitu. Kāds melns jaunskungs tās ganīja.

"Nu es atnācu pēc savām aitiņām," mūsu aitu gans teica melnajam jaunkungam.

"Atnāci gan, bet es tev viņas nedošu," jaunskungs atteica viņam pretī.

"Dod, dod! Es bez aitām nemaz nedrīkstu mātei rādīties!" Kad tu man izdari trīs darbiņus, tad atdošu tev nevien tavas, bet visas aitas, cik tu te redzi; bet ja neizdarīsi, nedabūsi nevienas."

Aitu gans gatavs darīt visu ko, lai tikai atdabūtu aitas. Pirmo nakti viņam jāizrok ezers tik un tik verstes gaŗš un tik un tik plats. Aitu gans nonāk ierādītā vietā un sāk raudāt. Tādu darbu viņš ne visā savā mūžā nevarētu pastrādāt, un tagad tas viņam uzdots vienā naktī. Viņš noliek lāpstu un raud vienā raudāšanā. Uz reizi pienāk vecs vīriņš un prasa, par ko šis raudot.

"Kā tad lai neraudu? Aitas man visas pazuda un tagad man viņas ātrāki neatdod, kamēr es izroku vienā naktī tik un tik lielu ezeru. Kas to var?"

"Ko tu, dēliņ, par tādiem niekiem raudi? Liecies labāki pie zemes un guli tikai!" teic vecais vīriņš, un aitu gans apgulstas. Otrā rītā viņš pamostas un brīnās: par nakti izrakts tāds ezers, ka viņam tīri bailes metas. Tik dziļš, kā viņam uzdots, tik plats, tik garš. Aitu gans it priecīgi paziņo melnajam jaunkungam, ka ezers izrakts. Jaunskungs gan negrib īsti ticēt, bet iet skatīties - nu redz un ir jātic. Otrā naktī aitu ganam ezers jāpiegādā ar ūdeni. Viņš atnāk vakarā pie ezera un vaimanā atkal. Pienāk vecais vīriņš un aitu gans ņemas stāstīt savas bēdas.

"Ko tu, dēliņ, par niekiem raudi? Liecies tikai gar zemi un izgulies!" vecais vīriņš to mierina. Viņš paklausa un apgulstas.

Kur pa nakti ūdens gadījies, kur ne; bet otrā rītā pamodies, aitu gans ierauga ezeru pilnu ar ūdeni. Trešā naktī viņam jāsalaiž jaunā ezerā visādas zivis un citi ūdens kustoņi. Nu viņam vēl lielākas bēdas un galvas grozīšana, nekā abās pirmās reizēs. Bet arī tagad vecais vīriņš to apmierina: "Nemaz nebēdājies, gan to arī izdarīsim. Tikai rītā neņem neviena palīgā, aitas mājā dzīdams." Aitu gans guļ visu nakti un, otrā rītā uzcēlies, atrod visu izdarītu. Melnais jaunskungs atnāk, apskatās darbu un atdod viņam visas aitas. Aitu gans nu it priecīgs dzen savu bariņu uz mājām. Viņa paša aitas gan tek taisni pa ceļu, bet svešās skrej drīzi vienā pusē ceļam mežā iekšā, drīzi otrā pusē, pa ceļu it nemaz.

"Nevajadzēja man nemaz aitas te ņemt, lai viņš tās būtu pats atdzinis mājās!" aitu gans pukojās.

Tikko to izteicis, te melnais jaunskungs klāt palīdzēt dzīt. Nu aitas iet brangi pa ceļu. Drīzi viņi ir no meža ārā un gandrīz jau pie mātes būdiņas. Melnais jaunskungs sasit plaukstos un uzsauc: "Tiš, vilki, mežā!"

Svešās aitas acumirklī paliek par vilkiem, sagrābj gana aitiņas pie rīklēm un pazūd mežā. Gan aitu gans izmeklējās vēl lāgu lāgiem savas aitiņas, bet tās neatrada. Arī izrakto ezeru viņš vairs nevarēja uziet Tikai ziemas vakaros dzirdēja mežā vilkus kaucam.