6. A. 504. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, II, 35.

Vecos laikos kāds ķēniņš aizgājis uz deviņiem gadiem kaŗā. Mājā tas atstājis jaunu sievu un gada vecu dēliņu. Šo dēliņu ķēniņš ļoti mīlējis, tādēļ tad arī aiziedams sievai cieši noteicis, lai viņa mīlulīti rūpīgi kopjot, audzinot. Māte to apņēmās, būšot pati ēdināt, pati guldināt ; citam neļaušot ne rokās paņemt.

Tā nu puisēns aug kā rutks. Piektajā gadā tas tik liels un sapratīgs, kā citiem ļaudim desmit gadu veci bērni; turpretim astotā gadā jaunais ķēniņa dēls pilnīgi izaudzis par stipru, staltu jaunekli, kam prāts tik zobinu cilāt. Viņš saka: "Māmiņa, mīļā! mājā man nav nekā ko darīt, iešu tētiņu meklēt."

"Labi. labi, dēliņ, posies vien un ej, es jau arī pēc tētiņa ilgojos."

No rīta ķēniņa dēls aiziet. Pret vakaru tas sasniedz lielu mežu, kur, pašā mežmalā, ierauga tik lielu galvu, kā siena kaudzi, un apakš galvas lielu zobinu. Viņš grib zobinu ņemt, bet galva saka: "Ja tu, dēliņ, apņemies ar šo zobinu to burvi nokaut, kas man galvu nocirta, tad vari ņemt; citādi nē."

"Labi, labi, mīļā galviņa, gribu tev palīdzēt, bet vai nezini pateikt, kur mans tēvs?"

"Dēliņ, ja nokausi burvi un atnāksi atpakaļ pie manis, tad pateikšu, kur tavs tēv. Bet klausies, burvis dzīvo tur viņā klints kalnā. Tomēr tā neej, apvelc manas bruņas, uzsēdies manam zirgam mugurā. un tad. Šinī koka dobumā būs bruņas, būs ir zirgs. Un vēl kaut ko: cērt burvim tikai 'vienu vienīgu reizi; otrreiz nē, citādi nebēdnieks atdzīvosies."

Ķēniņa dēls aizjāj pie klints kalna un cērt burvim tik spēcīgi, ka galva nokrīt uz plecu: viena mala tik drusku turās pie rumpja. Burvis saka: "Cērt vēl reizi labāk pavisam galvu nost, lai neciešu sāpes."

Bet ķēniņa dēts atbild: "Labs kaŗa vīrs tik vienu reizi cērt, necirtīšu vis!"

"Nu, tad man taču reiz jāmirst gan; tu esi par mani stiprāks," burvis atsaka un tūlīt arī izdziest.

Atpakaļ atjājot, galva saka: "Paldies, ka mani atpestīji, palīdzēšu tev visur tāpat, kā man palīdzēji. Ņem manu zirgu, bruņas, zobinu un jāj uz māju, jo tavs tēvs arī ceļa jūtīs, gan viņu satiksi."

Jā, itin pareizi - pret vakaru ķēniņa dēls satiek svešu kara vīru. Tas prasa: "Nu, dēls, ko gribi?"

"Gribu spēkoties, gribu cīnīties, tāpat kā tu."

"Kā redzu, tev laba griba, dēliņ, bet kamēr manos kaulos nāksi tad vēl nepiemirsti dažus gadus cūkas paganīt." "Nedomāju vis, ka māte mani par velti lolojusi. Kā būtu, ja liktum zobinus pie malas un saķertumies sprandā? Diezin, vai neatlaistu man cūkas ganīt?"

"Nu, raudzīsim!" vecais smiedamies iesaucās. Abi saķeŗas - vecais paliek apakšā. To redzēdams, vecais prasa: "Dēls, to nebūtu domājis. Saki tūlīt, uz kurieni jāsi, kas tāds esi?" '

"Jāju uz tēva māju, ķēniņa pilī, jo esmu viņa vienīgais dēls. Tēvs esot aizgājis, kā man māte stāstījusi, priekš deviņiem gadiem uz kaŗu. Jāju viņu meklēt. Tomēr uz ceļa mani pamācīja, lai jājot atpakaļ: tēvs nākot uz māju."

To dzirdēdams, vecais atveŗ acis, viņš pazīst savu bērnu, savu stipro dēlu.

Saulītei rietot, tēvs ar dēlu pārjāj pilī. Māte priecīga bez gala, viņa apkampj vīru, apkampj dēlu un nezin, kā izpriecāties par to, ka ņiprais jauneklis tik ātri tēvu atradis. Bet tēvs saka: "Man nevien par dēlu prieks, es visvairāk priecājos par tevi. kas mācējusi tik brašu dēlu izaudzināt."

Tā tas nu paliek. Pēc laba laika dēls saka: "Tēt, laidi mani pasaulē spēkus izmēģināt."

Labi, tas tēvam patīk, viņš izvada dēlu, lai iet mēģināties. Ķēniņa dēls nu jāj, jāj, kamēr aizjāj svešā ķēniņa pilī, kur daiļa ķēniņa meita. Viņš bildina daiļo ķēniņa meitu par lī gaviņu. Šī iet, bet kaimiņa ķēniņam tas nav pa prātam. Viņam arī tiktos tik daiļa līgava. Kā nu atņemt? Beidzot tas sagudro šādus niķus: viņš laiž savam pretiniekam, ķēniņa meitas līgavainim, ziņu, lai ejot uz tēva māju tēvu raudzīt, tas esot pie miršanas. Tie, zināms, bija karsti meli; bet kā to zināt? Ķēniņa dēls, tādas bēdas sadzirdējis, tūlīt sedlo savu zirgu un jāj pie tēva. Un līdz ko šis aizjājis, tā kaimiņa ķēniņš klāt un nolaupa ķēniņa dēla līgavu. Uz ceļa ķēniņa dēls satiek vecu nabagu. Tas saka: "Nejāj, apturi! Tu palīdzēji galvai, galva palīdzēs tev. Klausies, tas nav tiesa, ka tavs tēvs pie miršanas. Tavs pretinieks tevi piekrāpis, un pa to laiku, kamēr jāj, tas no laupījis tavu līgaviņu. Steidzies atpakaļ, jo parītu būs kāzas. Tad še vēl trijas zāles. Ja iedzersi pirmās, tad gulēsi deviņas dienas un deviņas naktis. Ja iedzersi otras, tad paliksi tik vecs, nespēcīgs, ka neviens nepazīs. Bet ja trešajās nomazgāsies, tad paliksi, kāds bijis. jauns, stiprs, zaļoksnis."

Ķēniņa dēls tūlīt griež zirgu atpakaļ un steidzas līgaviņu pestīt. Nojāj pie kaimiņa ķēniņa vārtiem, visas malas appušķotas, viesi sabraukuši, kāzas patlaban sākušās. Ķēniņa dēls tūlīt iedzeŗ no otrām zālēm un paliek par vecu, vecu nabagu. Nabags ieiet pilī, kāzu namā, un lūdz kādu dāvaniņu. Visi dod dāvanas, tik pati līgava nedod, tā redzami noskumusi, saīgusi. Beidzot nabags saka: "Ja līgava mani apveltītu, pacienātu, tad gan pamācītu jauno namamāti, kā svētība savācama, kā laime pielabināma."

To dzirdēdama, līgava pasniedz ir savu tiesu nabagam. Nabags saņem dāvanas abām rokām, sacīdams: "Paiesim divāti un uzmeklēsim klusu istabiņu, lai pamācu, kas jauniem ļaudim mācāms, lai mājās labi klātos."

Abi aiziet savrūp. Tagad nabags vispirms izstāsta, kas tāds esot, tad ko uz ceļa saticis, kā zāles dabūjis, kā tīšu par nabagu palicis un, beidzot, pirmās zāles līgavai iedevis, pamāca tā: "Raugi viņam, savam laupītājam, iedod. šīs zāles. Kamēr viņš deviņas dienas domās izgulēties, mēs būsim pār kalnu kalniem."

Līgava priecīga saņem miega zāles, ieiet pie sava laupītāja un saka tā: "Vadzi, priekš laulībām iedzersim no šī kausa derības malku!"

Šis ar mieru: bet kā iedzer, tā aizmieg uz deviņām dienām. Kāzinieki gan grib atmodināt, bet nekā. Beidzot nabags saka: .,Ja līgava pati man līdz nāktu, tad iedotu zāles, kā ķēniņu atmodināt; bet ja ne, tad tik lēti neatmodināsit."

Visi tūlīt vienā balsī, lai ejot līdz, lai ejot līdz, jo citādi kāzām beigas, citādi prieku vietā bēdas.

Labi, šie divi aiziet. Kāzinieki gaida vienu brīdi, otru brīdi ; vienu dienu, otru dienu. ne vairs līgavas ne zāles. Gaidi, gaidi, tie tev vairs nāks atpakaļ !

Abi zirgam mugurā un nu tik jāj. Un kas vēl vislabākais: nabags, upītē nomazgājies, paliek par slaiku ķēniņa dēlu. Kāziniekiem no tādām lietām, zināms ne jausmas; bet pēc deviņām dienām ķēniņš atmozdamies tūlīt apķeŗ citādi to lietu. Tas saka: "Tā jau domāju! Lai, lai, tūlīt likšu raganai pēdas jaukt, lai abi bēg]i mājas neatrastu un tad pavēlēšu kaŗa spēkam pakaļ dzīties. Tā notiek. Kaŗa spēks panāk gan bēgļus, bet ķēniņa dēls ar savu zobinu apkauj visu kaŗa spēku, tāpat kā toreiz burvi klintīs. Tik viens atliekas un izbēg. Tas aiznes savam ķēniņam ziņu par kara spīŗka likteni. Ķēniņš tūlīt liek vēl otrai raganai bēgļiem pēdas jaukt un tad nolielās: "Pag, pag! man stāv ieslodzīts tāds stiprinieks, kas ozolu ar visām saknēm izceļ un deviņdesmit asu vienā lēcienā aizlēc, laidīšu to vaļām. Lai tik nu jaunie ļaudis sataisās-"

Ķēniņš palaiž savu stiprinieku vaļām. Tas izrauj lielu ozolu ar visām saknēm un tad dzenas. ko tik māk, ar lielo rungu bēgļiem pakaļ. Bet stiprinieks vēl nebijis ne trīs lēcis, te vecais nabags jaunajiem palīgā. sacīdams: "Dēls, sataisies! Drīzi būs jācīnās, jo notāļumā zeme sāk dimdēt. Te atskries tāds milzis; pusē cilvēks, pusē zirgs. Bet nu ievēro, necērt ar savu zobinu divreiz. Redzi, tu vienu cirtienu cērtot, notrieksi viņu gar zemi un tad pietiks: puszirgs sāks mieru līgt. Tomēr citādu mieru nelīgsti, kā tik tādu: viņam vienkārt jāapsolās tev līdz iet; otrkārt jāpalīdz tavs pretinieks, viņa paša ķēniņš, apkaŗot, un, treškārt, jāapņemas mazākais divas raganas nonāvēt."

Līdz ko vecais nabags bija aizgājis, te puszirgs ar lielo ozolu ik pa deviņdesmit asim, ik pa deviņdesmit asim, klāt.

Ķēniņa dēls izrauj zobinu un gāž zvēram pa ribām. Puszirgs noveļas gar zemi, sacīdams: "Liela vajadzība man par citiem dzīvību pazaudēt. Līgsim mieru!"

"Labi, līgsim!"

Nu salīgst tādu mieru: puszirgam jāiet līdz, jāpalīdz ķēniņš apkaŗot, un jānonāvē mazākais divas raganas. Labi, visi trīs aiziet, kā draugi.

Te abas raganas, pēdu jaucējas, pie ķēniņa klāt.

"Ko domā? Puszirgs pārvarēts, puszirgs mieru salīdzis! Ko nu darīsi?"

"Ko nu darīt? Jāiet pašam. Jauciet jūs divas viņiem pēdas, es steigšos ar kaŗa spēku pakaļ."

Tā notiek. Raganas jauc un ķēniņš steidzas, steidzas, kamēr panāk. Nu izceļas briesmīgs kaŗš: zeme dimdēja, kauli krakšķēja. Kur ķēniņa dēls ar zobinu deva, tur šķīda, kur puszirgs ar ozolu kŗāva, tur lēveņiem bira. Tik izglābās, kā ķēniņš ar raganām.

Ķēniņa dēls, viņa līgava un puszirgs, pēc tik varenas kaujas domā vispirms labi atpūsties. Viņi ieiet dziļāki mežā un atron mazu būdiņu. Te visi trīs apņemas kādu nedēļu padzīvot. Ķēniņa dēls būšot katru dienu medījumus pagādāt un puszirgs atkal palikšot pie viņa līgavas mājā, lai ragana neuzbruktu. Šiem tā izlikās itin droši un derīgi esam; bet ķēniņš ar raganām nepuva vis aizkrāsnē. Tas sadabū vēl trešo raganu un tad izrīko darbus šitā; divām raganām jāpārvēršas par lāčiem, lai uzbruktu puszirgam un līgavai, bet trešajai raganai jātiek galā ar ķēniņa dēlu.

Trešā dienā pēc kaujas ķēniņa dēls aiziet medīt un puszirgs ar līgavu paliek mājā, būdiņā. Te ap pusdienas laiku divi lāči klāt. Viens lācis uzbrūk puszirgam, bet otrs paslēpjas. Kamēr nu puszirgs to vienu lāci žņaudz, tamēr otrs lācis slepus, no muguras puses, puszirgam klāt un izrauj sirdi. Puszirgs, ar nāvi cīnoties, pārplēš vienu lāci, pārplēš otru, bet tad arī pats atkrīt augšpēdu un izdziest. Līgava, to redzēdama, atstāj būdiņu un skrien ķēniņa dēlu meklēt, bet tam tāds pats liktenis gaidāms. Trešā ragana, par vilkaci pārvērtusies, jauc ķēniņa dēlam pēdas un grib tādā bezdibenī ieviļināt, ko cilvēks, ja to nezin, nemaz nevar par bezdibeni iedomāties. Vispāri mīksta lāču sūna; un tā jau neaug uz bezdibeņiem. Jau ķēniņa dēls bezdibena malā, jau domā kāju uz nevainīgo lāču sūnu spert, te tas izdzird meža biezumos līgavas balsi, līgavas ūkšķināšanu. Viņš atūkšķina pretim un paskatās atpakaļ. Ak, tavus brīnumus! vilkacis turpat uz papēžiem. Ko nu gaidīt: liek vienreiz ar zobinu - gatavs. Līdz ko nu vilkacis atstiepjas, te ķēniņa dēlam atveŗas acis: mīkstā lāču sūna pārvērtusies par briesmīgu bezdibeni. Nebūtu līgava saukusi, tad raganai būtu izdevies.

Līgava nu izstāsta savas briesmas un šis atkal savas. Abi bija priecīgi bez gala, ka tik laimīgi izdevies, bet tie lielākie prieki vēl bija tie : raganām mirstot, gadījās pazīstams taks, pa kuru jaunais pāris iziet uz tēva pili.

Otrā nedēļā tēvs darina savam dēlam tādas kāzas, kādas vēl nebija redzētas. Tur, jāsaka, puspasaule bija saaicināta. Kam bija zirgs, tas nāca jāšus, kam zirga nebija, tas nāca kājām, bet kas nevarēja ne jāšus, ne kājām nākt, tas līda četrrāpus. Kāzās būt vajadzēja, lai būtu, kā būdams.