1. A. 505. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. I.P, 11, 31.

Viens puisis bija bildinājis līgaviņu, bet viņai nebija laba sirds; tā tik bija nodomājusi puisi piekrāpt un izjokot. Viņa saka: "Ja tu aizietu svešumā tik daudz naudas sapelnīt, ka mums pietiktu kāzas nosvinēt, un vēl atliktos, tad pie tevis ietu."

Labi, puisis apņemas un aiziet. Kādas nedēļas gājis un nekur pelnīt nedabūjis, tas vienu vakaru bēdīgs un noguris iegriežas krogū pārgulēt. Nogurušais drīzi aizmieg. Te ap pusnakti gulētājs iztrūkstas - viens pamazām velk tam apsegu nost. Viņš neko; apsedzas par jaunu un guļ atkal. Bet kur tu miera dabūsi? Pēc brītiņa seģene, kā nost, tā nost. Un, kad nu vēl pa trešam lāgam apsegs noveļas, tad puisis uzlec augšām, ietaisa uguni un sāk visās malu maliņās meklēt. Aizkrāsnē atron arī sakaltis līķis kaŗājas virvē. To redzēdams, puisis atstāj spoku krogu un nakts vidū aiziet. Bet krodzinieks notura aizgajēju par kādu nelabu cilvēku, sacīdams: "Godīgi cilvēki tā nedara, tie no rīta mēdz tik aiziet. Laikam esi mani apzadzis, jo citādi tevi tādā tumsā neviens nedīdītu. Nāc tūlīt atpakaļ, lai redzu. kas tev aiz ādas."

"Ļaunums, mīļo krodziniek, man ne prātā nav nācis, bet dīdīt tavā krogū gail kāds mani dīda. Kas tas par krogu, kur aizkrāsnēs līķi pakārti?"

"Ej jel ej, tu niekojies. Es no līķiem nekā nezinu. Pie manis gan mēdz bieži vien spokoties, bet līķus savā pajumtā neesmu redzējis."

"Nu, ja neesi redzējis, tad redzēsi - iesim atpakaļ!"

Abi aiziet atpakaļ, ietaisa uguni, ieiet aizkrāsnē: puisis līķi redz, krodzinieks neredz. Tavus brīnumus! Kā nu krodzinieku pārliecināt? Beidzot puisim ienāk Iabs padoms prāta. Viņš izvelk savu zobinu un pārgriež virvi. Līķis tūlīt nokrīt, plunkt! un nu šis arī ierauga. Neko darīt - otrā dienā 1īķi ņem paglabāt. Pēc bērēm puisis grib aiziet, bet krodzinieks viņu nelaiž: būšot dot darbu, labu peļņu, labu maizi, ja tik kādu nedēļu krogū palikšot, lai spokus pavisam aizdzītu. Puisis paliek, bet spoki ne nu vairs nāca, ne bija. Pēc nedēļas laika krodzinieks par tādiem priekiem apdāvina puisi no galvas 1īdz kājām un tad, nezinādams, kā pateikties, atlaiž.

Puisim tagad kāzu nauda bija pār-pārim rokā. Viņš griežas uz māju pie līgaviņas. Bet uz ceļa tas satiek to pašu līķi, ko viņu nedēļu paglabājis. Puisis nobīstas bet līķis saka: "Nebīsties gribu tikai tev labu darīt un atmaksāt par to, ka mani izpestīji no virszemes nemiera. Ļauni ļaudis priekš gadiem mani tai vietā pakāra, kur tagad krogus, un tā miera nedabū u kamēr tu ar savu zobinu mani atpestīji. Tu gribi uz māju iet pie savas līgavas, bet es saku: neej! Ja pāriesi, tevi nonāvēs, tāpat kā toreiz mani. Tavai līgavai ir cits līgavainis; tevi tik viņa grib izjokot un, ja ar labu no viņas neatstāsies, tad tā ņems nāves zāles palīgā, lai no tevis vaļā tiktu. Bet ja tu tomēr esi nodomājis vēl mājā pāriet, tad, mazākais, neej viens; es iešu līdz. Tevi redzēs mani neredzēs. Tik klausi, ko es saku, tad jaunums nenotiks. Redzi, tava līgava tevi cienās, bet ātrāki neēd. kamēr neesi paskatījies uz mani. Ja es ēdu, tad ēd ir tu: bet tad sāņus skatos, tad sargies ēst. Vakarā viņa tev pataisīs gultu; Ja es eimu gulēt, tad guli ir tu; ja es sāņus skatos tad tur būs čūska čubās.

Puisis no pāriet, rāda līgavai kāzu naudu, rāda ir atlikas; skatās šī skatā&127; gan, skatās, bet nav jau tāda, kādai vajadzētu Ir nerunīga, saīgusi. Nu dos ēst; bet vai tāds ēdiens lietojams? Driģenes un velna rutki klāt. Puisis piedāvāto neēd vis tūlīt. Viņš nogaida, ko līķis teiks. Līķis pagriezies sāņus un purina galvu, lai neēdot. Šī skubina pa otram lāgam, lai nekaunoties, lai ēdot; bet puisis tik atbild: Esmu nejauki sagājies, nemaz ieēst. Nodzeršos ūdeni - pietiks."

Nu taisīs gultu un čubinās, lai labi mīksts; bet puisis, ieraudzīdams līķi sāņus, neguļ. Viņš saka: "Tagad silts laiks iešu labāk uz kūts augšieni salmos." '

No rīta puisis taisās aiziet, bet šī apkārt: "Kur tu iesi?

tu iesi?"

"Kur iešu? Iešu maizi pelnīt."

Lai, lai, viņa būšot ceļa kukuli iedot. Puisis paņem arī. Bet aiz vārtiem līķis saka: "Vai šo kukuli domā ēst? Nu, raugi, tur līgavas sunītim iedot, tad pats redzēsi, kā te nāves zāles klāt. Sunītis paošņās un neēdīs vis."

Tā arī bija. Sunītis paņem kukulīti zobos, bet tūlīt izlaiž tad paošņā un neēd. Ciema kukulis paliek pie līgavas vārtiem un puisis ar līķi aiziet.

"'Tagad." līķis saka, "sēdies man mugurā, es tevi aiznesīšu pie ļoti bagāta kaŗa kunga. Tur tu salīgsi par puisi; bet ja tu kaut kur saviem spēkiem nevari cauri tikt, tad saki tā: "Vai, kaut plikais te būtu!" Es tūlīt būšu klāt un tev visur palīdzēšu."

Puisis nu salīga pie kaŗa kunga. Kungs dod vienu darbu, otru - puisis visu izdara. Bet reiz atgadījās joki. Kungs iedevis savu zobinu tīrīt; tomēr tīri cik gribi, kā norūsējis, tā norūsējis.

"Vai, kaut plikais te būtu!" puisis iesaucās. Līķis tūlīt klāt un notīra zobinu, kā zeltu.

Otrā dienā kaŗakungs sūta puisi uz ķēniņa pili, lai paprasītu ķēniņa meitai, vai viņa nākšot pie karakunga, jeb nē? Puslīdz esot tā kā solījusies, bet tagad tai jāpateicot galīgi. Puisis gan kaulējās, lai sūtot citu, viņu nelaidīšot ķēniņa pilī, nezinot arī ceļa; bet karakungs īsi atcērt: "Kas man daļas, ja gribi pie manis par puisi būt, tad jāiet. Zini pats, kā galā tiec."

Tomēr puisis daudz nekā nebēdā. Viņš iesaucas: "Kaut plikais te būtu!" un re, līķis ar padomu klāt, sacīdams: "Paliec par balodi un ielaidies caur ķēniņa meitas logu!"

Puisis acumirklī paliek par balodi un ielaižas ķēniņa meitas istabā. Tur tas atkal paliek par cilvēku un izsaka, kas sakāms. "Vai zini ko?" ķēniņa meita atbild, "tavs kungs gan taisījās mani precēt, bet es viņa negribu - tu man labāk patīci. Atbildi tādēļ kaŗakungam: tik tad es viņu precētu, ja viņš spētu pie manis par balodi atlaisties."

To dzirdēdams, puisis atkal pārvēršas par balodi un taisās aizlaisties, bet ķēniņa meita to noķeŗ un izrauj vienu spalviņu, lai to paglabātu. Puisis pārskrien mājā un pasaka, kas atbildēts. Bet kāda ragana piesaka karakungam, 1ai puisim neticot, viņš gribot savu kungu tik piekrāpt. Kaŗakungs sadusmojas un pavēl puisi uz nāvi nosodīt. Nu ies pats kaŗakungs ķēniņa meitai atprasīt. Bet pa to laiku līķis atdzīvina nonāvēto puisi un saka tā: ,,Celies, puisīt! Nevainīgu tevi nosodīja. Paliec tagad par mušu, aizlaidies pie ķēniņa meitas un noklausies, ko kaŗakungs ar tavu īsto līgaviņu runā."

Puisis paliek par mušu un aizlaižas pie ķēniņa meitas. Karakungs patlaban ienācis un plijās kā rūkta nāve virsū, lai jel neatsakot. Bet ķēniņa meita tik atbild: "Ja spēji par tādu pašu balodīti palikt, kā tavs puisis, tad iešu; bet ja nē, tad precēšu tavu puisi."

Kaŗakungs apsolās otrā dienā par balodi atlaisties. Ko viņš nu dara? Tūlīt kā no ķēniņa pils ārā, tā pie raganas projānt, lai tā pārvērstu viņu par balodi. Ragana arī pārvērš un nu otrā dienā kaŗakungs ielaižās par balodi pie ķēniņa meitas, sacīdams: "Nu atnācu par tādu, kā gribēji!"

"Atnāci gan," ķēniņa meita atbild, bet vai patiesi tāds pats balodītis būsi, kā tavs puisis, to tūlīt redzēsim. Parādi man savu spārnu šurp, lai redzu, vai tur tāda spalva ir izrauta, kā šī, kas manā glabāšanā."

Balodis nu izcilā vienu spārnu, otru: kur nu gadīsies?

,,Ja, putniņ, tev jāgādā otrs balodis arī šurp. Atskrieniet rītu abi divi ar savu puisi par baložiem, tad redzēšu, kuŗš būs īstais."

".Jā, bet mans puisis vairs nav dzīvotājs. Viņš jau miris, kā to lai izdaru?"

" Miris!" ķēniņa meita bēdīgi iesaucās.

"Biju gan miris, bet tagad esmu atkal dzīvs!" muša no loga atbild. "Tūlīt arī pārvērtīšos par balodi, 1ai redz, kuŗš no mums tas īstais."

Muša paliek par balodi un izsaka visu, ko kaŗakungs viņam nepatiesi nodarījis. Ķēniņa meita, to dzirdēdama, izsviež neīsto balodi caur logu bet īsto ieņem klēpī, pieliek izrauto spalviņu klāt, un saka: "Tu esi īstais!`6

Balodis nu paliek par cilvēku un saprecas ar ķēniņa meitu. Pēc kāzām līķis vē1 reiz parādās jaunājam ķēniņa znotam , senākajam puisim, sacīdams: "Tagad tev izraudzīju īstu. līgavu, tā pirmā nebija nekāda īstā, jo ar to būtu nelaimīgi dzīvojis. Dzīvo nu laimīgs es tagad iešu pie miera un nekad vairs nerādīšos, ne tev, ne citam."

To teicis, līķis pazuda.