2. A. 505. A. Bīlenšteina kr. Ērgļos. LP, VI. 305, 71.

Vienam ķēniņam bijis dēls, un tas gribēš reizot pa pasauli; bet tēvs viņu nelaidis. Tad dēls sacīš: "Es sev galu darīšu, ja tu nelaidīsi

Vispēdīgi laidis arī ar smuku zirgu, un pats vēl jājis pavadīt. Gabalu jājuši un apgūlušies vienā krogā. Bet rītā dēls tēvu turpat atstāš un bez viņa aizjāš pasaulē. Jāš, jāš - iejāš atkal vienā krogā, iegāš ķēķī uzpīpēt un ieraudzījis skurstenē vienu cilvēku, kas bīš pakārts. Iegājis pie krodzinieka un prasīš, pie kam tas tur esot iekārts dūmos?

Te esot tāds vidus: ja kāds apgrēkojies par desmit rubļu un nevarot aizmaksāt, to izkaŗot dūmos.

Bet kad nu otrs aizmaksājot tos desmit rubļus, vai tad varot viņu izpirkt?

Krodzinieks sacīja: jā, tad gan varot.

Nu ķēniņa dēls aizmaksāš tos desmit rubļus, izpircis pakārto apracis un jāš projām. Jāš, jāš - atskatījies atpakaļ un ieraudzīš vienu skrējēju. Tas sacīš: "Es arī iešu, kur tu jāsi."

Ķēniņa dēls sacīš: "Ak, es jau jāšu pa pasauli."

Tad sacīš tas skrējējs: "Nu, es jau ar(i) varu iet pa pasauli." "Nu, nāc, nāc - es neesmu par to liedzīgs.

Nu viņi gāja pa divi. Tad ķēniņa dēls sacīja: "Nesaki nevienam, ko es tev stāstīšu. Es ešu ķēniņa dēls, bet man nav necik naudas. Bet nestāsti to nevienam, citādi man var varbūt kāda nelaime notikt: ka mani ieliek cietumā."

Un viņš apņēmās nevienam nesacīt. Bet iegājuši abi div i vienā pilsētā - skrējēš taču izpļāpēš, ka viņš ķēniņa dēls un nu viņam jāiet pie ķēniņa. Tad viņš sacīš uz skrējēju: "Redz, kā tu izpļāpēji! Dievs zin, kā nu man klāsies; ka neieliek abus divus cietumā!"

Un viņš dagāja pie tā ķēniņa. Ķēniņš vaicāš: "Vai tu esi ķēniņa dēls?"

Jā! "

Tad tas ķēniņš viņu atlaidis.

Bet skrējēš esot zināš, kur vienā vietā nauda zemē. Viņš uzsēš sudraba karot: uz galvas un naktī aizgāš uz turieni. Dagāš pie tās vietas, iznācis velns un prasīš:

"Ko tu gribi?"

"Es dzirdēju, ka te nauda esoti; man vajaga!" skrējēš sacīš.

"Nu, pazvērē ka tu man pats palieci. Es gan redzēšu, kā tu riktīgi (pareizi) zvērējis."

Tad skrējēš zvērēš, ka viņš patiesi padošoties. Bet velns sacīš: "Tas ir palši zvērēts!" Jo, kam sudrabs klāt, un viņš zvērē, tad tikai viņš uz to sudrabu vien zvērē, un nekad riktīgi nezvērē. Un viņš trīsreiz tā zvērēš un visas reizas palši. Tad visupēc velns nosviedis vienu maisu un sacīš: "Ja tev naudas vajaga, tad nosvied to maisu zemē, naudas būs diezgan."

Un otrā dienā ķēniņš atkal vēstīš to ķēniņa dēlu pie sevim(s) un atkal tāpat runāš. Tad viņš atkal gāš atpakaļ un sacīš uz skrējēju: ;,Pavisam slikti, kā tu izrunāji! Diezin, kā mums pašiem vispēdīgi klāsies."

Tad tai otrā naktī atkal skrējēš āš uz to pašu vietu, sudraba kaŗoti uzsējis uz galvas. Tur nozvērējis vienreiz, otrureiz, trešureiz un visas palši. Tad velns nosviedis vienu lielu mēteli un sacīš: "Kad tu kur gribi iet, tad uzvelc to mēteli, tevi nekas neredzēs, i(r) pats velns tevi neredzēs."

Nu viņš aizgāš uz māju.

Trešā dienā atkal ķēniņa dēlam bija jāiet pie ķēniņa un viņš viņu ar tiem pašiem vārdiem atlaidis.

Tad skrējēš gāš trešā naktī uz to pašu vietu ar visu sudraba karoti un visas trīs reizes zvērējis palši. Nu velns nosviedis lielu zobinu un sacīš: ,.Kad tu to zobinu paņemsi rokā, tad, kur

vien paskatīsies, galva tā kritīs. kā pogas, i pašiem velniem kritīs."

Ceturtā dienā ķēniņš atkal vēstīš ķēniņa dēlu pie sevis. Bet tad paša ķēniņa meita iedevusi viņam tabakas dozi, sacīdama: "Rītā atkal atnes šo dozi, jo citādi ķēniņš redzēs, ka man nebūs tās dozes."

Viņš paņēma dozi un pārnāca atpakaļ. Bet nu skrējēš sacīš "Kam tu ņēmi to dozi? Tev viņa var nozust, kur tad dabūsi?" Ak, kas man te viņu ņems?"

Un tur tai krogā bija trīs mazas kastītes: viena lielāka, otra mazāka, un trešā vēl mazāka. Tad viņš ielicis tai vismazākā no tām to dozi un aizslēdzis; bet šo kastīti atkal ielicis vidējā kastītē un atkal aizslēdzis : bet to vidējo kastīti atkal ielicis vislielajā un tad aizslēdzis ir to, sacīdams: "Kas tur gan viņu varēs dabūt?"

"Jā, jā, kas to var zināt, kādi cilvēki pasaulē nav!" skrējēš atbildēš.

Un kad nu viņi apgulušies, skrējēš naktī redzējis, ka tā ķēniņa meita ar divi zirgi dabraukusi pie tā kroga, iegāsi iekšā, atslēgusi. pirmo, otru un trešo kasti, izņēmusi to dozi un aizbraukusi projām. Bet skrējēš gāja viņai paka( un redzēja, ka viņa aizbrauca uz elli. Skrējēš bija apvilcis to mēteli, ko velns iedevis pie naudas dobes. Un kad ķēniņa meita iegāja ellē, tad atdevusi to kasti velnam. Bet velni saoda svešu smaku.

"Kas te var būt? Te ērmīga sveša smaka?" tie jautāja.

Tad skrējēš paņēmis rokā to zobinu, ko velns devis, un tūlin velniem galvas krita kā pogas. Bet ķēniņa meita, to redzēdama, žigli aizbrauca projām. Skrējēš nu paņēma ķēniņa meitas tabakas dozi, pārgāja atpakaļ uz krogu un apgulās, it kā nekur nebūtu bijis.

Rītā, kad ķēniņa dēls uzcēlies un dozes vairs neatradis, skrējēš sacīš: "Edz, kam tu ņēmi? Es jau tev sacīju, ka var izzagt! Kur nu ņemsi atdot ķēniņa meitai?"

Tad ķēniņa dēls no bailēm gribēja projām bēgt; bet nu skrējēš atdeva dozi, zobinu, mēteli un maisu, sacīdams: "Tā es tevi pasaulē glābu, tāpēc, ka tu mani izpirki no skursteņa."

To sacīš, tas vēl pamācīš, kas ar maisu, zobinu un mēteli darāms, un tad pazudis.