3. A. 505. K. Vieglais no A. Andrejeviča Krapes pag.

Vienā mazā mājiņā dzīvoja vīrs ar sievu, un viņiem bija viens dēls. Viņu vienīgā manta bija kaziņa. Visa viņu mazā peļņa viņiem aizgāja par uzturu. Lai gan viņiem klājās tik gŗūti, tomēr viņi piedzīvoja lielu vecumu. Viņiem nomirstot,

šis tas taču bija palicis. Šis tēva un mātes mantas viņu vienīgais dēls pārdeva par simtu rubļiem un pats ar šo naudu aizgāja uz pilsētu, lai tur varētu labāki iepelnīties.

Iedams pa pilsētu, uz kāda nama viņš ieraudzījis melnu zārku. Viņš pabrīnējies, iegājis pie mājas saimnieka un tam prasījis, kādēļ zārks stāv uz jumta un nav paglabāts kapsētā? Saimnieks viņam atbildēja: "Arī pie mums miroņus parasti glabā kapsētā, bet šis i nomirējs man palika simtu rubļu parādā un tāpēc es viņu uzliku uz nama jumta. Un ja kādam tas nepatīk, tad lai tas man samaksā simtu rubļu, un tad tas zārku varēs ņemt un likt, kur grib."

Tad jauneklis samaksājis viņam simtu rubļu un zārku apraka kapsētā.

No pilsētas viņš aizgāja uz kuģi un tur iestājās dienestā, lai varētu labi pelnīties. Viņš bija ļoti uzcītīgs strādnieks un tāpēc tika arvienu paaugstināts, kamēr palika par kapteini. Kādreiz sacēlās liela vētra un tā uzsvieda kuģi uz kādas klints, un tā kuģis sadrupa. Katrs no kuģa ļaudim glābās, kā varēja, un arī kapteinis uzgulās uz dēļa un viļņi viņu mētāja šurpu turpu. Bet tad vētra sāka mazināties un kapteinis sāka ar kājām taustīt dibenu. Tas viņam arī izdevās. Pēdīgi kapteinis nonāca pie kādas mazas saliņas. Tur viņš apsēdās, lai nogaidītu rītu un nu arī pārdomāja. ko iesākt darīt.

No rīta viņš ieraudzīja krastu. un sāka gaidīt, vai nebrauks kāds zvejnieks. Pēc kāda laiciņa viņš arī ieraudzīja zvejnieku un sāka tam māt ar mutes lakatiņu un arī kliegt. Zvejnieks viņa saucienus izdzirdēja un aizveda pie sevis, savā mazajā mājiņā, kuŗā zvejnieks viens pats dzīvoja un kuŗai visapkārt bija tikai smiltis. Tad zvejnieks sacīja uz bijušo kapteini, lai paliek pie viņa dzīvot un palīdzēt zvejot. Zivis viņi varēšot nonest uz pilsētu. Dabūto naudu abi biedri izdalīšot uz pusēm. Jauneklis bija ar to mierā un tā viņi dzīvoja ļoti saticīgi un bieži vien savas zivis aiznesa uz pilsētu. Kādreiz viņi tur dabūja zināt, ka ķēniņa meitai jau ir bijuši vairāki vīri, un kuŗš pie tās gulēja pirmo nakti, tas nomira. Zvejnieks deva jauneklim padomu pieteikties par precinieku. Jauneklis arī aizgāja un pieteicās pie ķēniņa. Ķēniņš bija ar mieru. jo domāja, ka arī šis jauneklis pirmā naktī nomirs. Kad jauneklis vēl reiz atnāca mājās, tad zvejnieks deva viņam padomu, lai pirmā naktī viņš neiet agrāk gulēt, kā pulkstens 12, jo ap to laiku arī viņš būšot tur.

Kad kāzas bija nodzertas un pienāca vakars, tad princese sauc savu jauno vīru gulēt, bet tas teica: "Guli vien!" un gaidīja nepacietīgi savu draugu zvejnieku. Taisni pulkstens 12 kāds pieklauvēja pie durvim, un istabā ienāca zvējnieks ar gaŗu zobenu, kas vilkās pa grīdu. Viņš lika parādīt princeses gultu, tad

lika atklāt deķi, izvilka zobenu un sacīja: "Kā visu līdz šim mēs esam dalījuši uz pusēm, tā arī tagad izdalīsim šo princesi. Es viņu pārcirtīšu, un tad tu varēsi ņemt kuŗu pusi gribēsi."

Kad princese to dzirdēja, tad viņa ļoti izbijās un izvēma briesmīgu čūsku. Zvejnieks šo čūsku nokāva un sacīja uz jaunekli: "Tagad tu vari dzīvot laimīgs, jo es tevi izglābu, tāpat kā tu mani reiz izglābi, jo es esmu tas mironis, kas gulēja zārkā uz jumta un tu mani paglabāji."

Tai pašā brīdī zvejnieks pazuda, bet jauneklis ar princesi dzīvoja laimīgi.