4. A. 505. Baumanis Nīcā. LP, VI, 627 (121).

Reiz bijis bagāts tirgonis; tam bijis viens vienīgs dēls. Un tas gadījies, ka ķēniņa meitai zelta gredzens pazudis; ķēniņš izsludinājis: kas zudušo gredzenu atradīšot, tad atdošot savu meitu par sievu. Tad šī paša tirgoņa dēls arī posies gredzenu meklēt; bet vecāki nelaiduši. Kā nu nelaiduši, tā viņš nakts laikā paņēmis tēva naudas šķirsta atslēgas, sagrābies ceļa naudas un bēgšus aizbēdzis, gredzenu meklēdams. Gājis, gājis - iegājis vienā pilsētā - tur redzējis savādus ērmus: pilsētnieki pavadījuši mironi, bet zārku mētājuši ar akmeņiem, cits pakaļ citu sviezdami, ka brakšķ vien. Vaicājis: kāpēc tā? Atbildējuši: jā, mironis esot viņiem parādā un te esot tāda paraša: cik kapeiku mirdams paliksi Parādā, tik reizi dabūsi ar akmeni pa zārku.

Tad tirgoņa dēlam iežēlojies mironis, viņš samaksājis visus viņa parādus un licis to paglabāt kā pieklājies. To padarījis gājis atkal tālāk, gredzenu meklēdams, un iekūlies mežā. Gājis, gājis pa mežu - te piepēži ieraudzījis pretim nākam lielu, lielu vīru, līdz pat koku galotnēm, tik lielu. Viņš sabijies no lielā un pakritis gar zemi, bet lielais draudzībā piegājis klāt un teicis: ,,Es zinu, kurp tu ej un ko tu meklē. Celies augšā, iesim abi divi

Šis atžilbis no pirmām, liekām bailēm, piecēlies un gājis lielajam pakaļ: bet atkal ķibele - nevarējis tik lieliem soļiem līdz saiet. Tad lielais tirgoņa dēlu paņēmis uz saviem pleciem un aizgājis tik ātri, ka vēji vien gar ausim skrējuši. Skrējis, skrējis -aizskrējis pie vienas pils -- kas viņa nu bijusi - un tur palikuši pa nakti. Tirgoņa dēls, nokusis, drīzi jo drīzi aizmidzis maigā miegā; bet lielais palicis nomodā, gulētāju sargādams. Un bijis arī ko sargāt, jo ap pusnakti sanākuši divpadsmit slepkavas un brizdinājuši pie durvim tik dikti, ka pat gulētājs uzmodies. (Tā bijusi slepkavu pils.) Bet lielais kā atvēris durvis un kā pacēlis roku - slepkavas pagalam, vai nu nositis, vai ko tur darījis.

Rītā lielais teicis: ,,Ej nu te aiz pils, tur kokā ir ligzds un ligzdā zudušais ķēniņa meitas gredzens!"

Labi! dabūjis gredzenu. Tad lielais atkal teicis: "Kāp man uz pleciem, aiznesīšu tevi pie ķēniņa."

Uzkāpis, vēji vien aizskrējuši gar ausim - pie ķēniņa pils klāt. Tur tirgoņa dēls nokāpis zemē un vaicājis lielajam: ko nu būšot darīt? Lielais atteicis: "Ej nu pilī, atdod ķēniņam atrasto gredzenu, tad dabūsi ķēniņa meitu par sievu un būsi dienās pats ķēniņš. Es esmu tas mironis, kam tu parādus labsirdīgi samaksāji un, lūk, tādēļ tevi nēsāju, no slepkavām izglābu. Viens tu nebūtu atradis gredzenu, slepkavas būtu nomaitājuši tevi."

To teicis, lielais pazuda kā ūdenī; bet tirgoņa dēls iegājis pilī, atdevis gredzenu, apņēmis ķēniņa meitu un dzīvojis laimīgi - vēlāk pēc vecā ķēniņa nāves, pat par ķēniņu palicis.

Piezīme. Tad vēl ir 3 varianti: no Bikstiem Ūsiņš, no Grāvendāles, no Grenčiem, Māturu Atis uzrakstījis. Bikstu variantā teikts. ka dēls pirms atpircis vecu vīriņu pie ķēdes pieslēgtu, un kad braucis pa jūru, tad vecītis nomiris - iesvieduši jūŗā. Vēlāk viņš atpircis 3 nozagtas ķēniņa meitas. kuŗas jūŗas laupītāji veduši pie karātavām. Tā jaunākā meita bijusi dikti skaista un kad nu braukuši uz mājām, tad viņa paša kuģa virsnieks dēlu iegrūdis jūŗā un teicis, lai jaunākā meita sakot ķēniņam (tēvam), ka viņš viņu izglābis - atpircis. Bet dēls jūŗā slīkdams nenoslīcis, izkūlies uz liela akmeņa un gaidījis bēdīgs kādu palīdzību.

Te iegadījies tas vecais vīriņš, ko todien no ķēdēm atsvabinājis un aiznesis šo ātrāk uz ķēniņa pili nekā viltīgais virsnieks spējis kāzas sarīkot. ķēniņš, dabūjis visu zināt, viltnieku pakāris, bet šim atdevis jaunāko meitu par sievu.

Beidzot vecītis rādījis dēlam to akmeni, uz kuŗa todien jūŗā paglābies un teicis: "Šis akmens ir tava valsts, kas pastāvēs mūžīgi." Un, re, akmens palicis par lielu, lielu valsti.

Grāvendāles variantā atkal teikts, ka tai brīdī, kad viltnieks taisījis kāzas, balts balodis atlaidies pie ķēniņa meitas loga un teicis: "Ja tu man dosi pusi no tā, kas tev mīļāks tad atvedīšu dzīvu tavu noslīkušo mīļāko." Šī apsolījusies un tā nu īstais brūtgāns pārradies un apprecējies.

Otrā gadā, kad ķēniņa meitai piedzimis bērniņš - balodis klāt: lai nu atdodot pusi no tā, kas mīļāks!

Neko darīt - sniegusi visu bērniņu, jo tas bijis tagad mīļāks par visu mantu, par visu, visu. Tad balodis atteicis: "Negribu nekā, gribēju tikai tevi pārbaudīt. Ņem savu bērniņu atpakaļ jo es esmu tā cilvēka dvēsele, ko tavs vīrs toreiz atpirka un apraka." L. P.