5. A. 307. 505. L. Kundziņa Talsos. T. Dzintarkalna kr.

Reiz dzīvojis nabags saimnieks, gājis kaut kur pa ceļu un redzējis ka vairāk vīri sit vienu līķi. Viņš jautājis, kādēļ vigi tā darot? Šie atbildējuši, ka viņš nomiris, savus parādus neaizmaksājis.

"Atdodi manas piecas kapeikas!" teicis viens sitējs un sitis piecas reizes.

"Atdodi manas desmit kapeikas!" teicis otrs un sitis desmit reizes.

Nabaga saimniekam palicis līķa žēl, viņš sagrabinājis savas pēdējās kapeikas, aizmaksājis parādus un lūdzis, lai liekot līķi mierā. Sitēji arī bijuši ar mieru.

Kad nu saimnieks pārnācis mājā, tad otrā dienā pie viņa ie radies kāds svešs puisis un piedāvājies, lai šo ņemot par kalpu. "Man pašam nav garozas ko grauzt kur es nu vēl likšu kalpu?" atteicis saimnieks. Bet puisis tikmēr neatlaidies, kamēr pēdīgi bijis vien jāpieņem.

No tā laika nu saimniekam sācis tik labi klāties, kā ne izteikt. Tā nu šie dzīvojuši, kamēr palikuši stāvus bagāti. Šiem nu, kā jau bagātniekiem, iekritis prātā pabraukāties pa svešām zemēm. Bet iekāms šie sēdušies uz kuģa, norunājuši savā starpā visu, ko tik ceļā atradīšot, dalīt uz pusēm.

Aizbraukuši vienā svešā pilsētā, saimnieks tūlin izkāpis no kuģa ārā, aizgājis uz pilsētu pastaigāties un lūdzis, lai dodot viņam paēst. Pilsētas iedzīvotāji, redzēdami, ka šis ir svešnieks, nav tikmēr devuši ēst, kamēr šis apņēmies vienu nakti baznīcā apsargāt apburto princesi. Šis, nekā auna nedomādams, arī apsolījies.

Kad nu viņš atkal aizgājis atpakaļ uz kuģa un izstāstījis visu savam draugam, tad tas sācis šo bārt, kādēļ viņš esot solījies. Tā princese katru nakti apēdot vienu cilvēku. Nu nabags ļoti lūdzies. lai šo pamācot, kā izglābties. Draugs tad arī mācījis: "Baznīcā būs liela kaulu kaudze no apēstiem cilvēkiem. Ierocies tur apakš tiem kauliem!"

Saimnieks nu arī pēc sava solījuma aiziet atpakaļ uz pilsētu, tiek aizvests uz baznīcu un tur ieslēgts. Altāra priekšā stāvējis zārks un zārkā gulējusi princese. Šis nu ieracies kaulu kaudzē; un gaidījis, kas notiks. Līdz ko pulkstens nositis divpadsmit. princese izlēkusi no sava zārka un skraidījusi kā izsalkusi pa baznīcu, meklēdama savu upuŗu. Nevarēdama nekā atrast viņa sākusi rakt kaulu kaudzi un saimnieks jau gaidījis savu pēdējo stundiņu. Te par laimi dziedājis gailis un princesei bijis jāiet atkal savā zārkā.

No rīta nākuši ļaudis skatīties un brīnējušies, ka atraduši saimnieku dzīvu. Šie nu atkal mākušies viņam virsū, ka šim jāietot vēl otru nakti princesi sargāt. Nelīdzējušas ne lūgšanas nekas, bijis atkal jāapsola. Kad saimnieks aizgājis uz kuģi izstāstīt savam draugam, tad tas gan atkal bāries, bet tomēr devis savu padomu: "Šoreiz tu atsēsties uz krēsla, apvelc sev ar krītu baltu riņķi apkārt un lasi bībeli!"

Saimnieks arī visu tā izdara, princese gan staigājusi ap viņu apkārt, bet nekā nevarējusi klāt piekļūt. Ļaudim bijuši atkal lieli brīnumi, kad atraduši saimnieku dzīvu, un tagad šie vēl stingrāki paģērējuši, lai ejot vēl trešo nakti sargāt. Šis nu gan par to vairs negrib ne dzirdēt, bet ko nu gan viens pret visiem darīsi? Citādi

netiek vaļā, bijis atkal jāpadodas. Kad aiziet uz kuģi pie :drauga, tas ar viņu nemaz vairs nerunā. Lai nu tiekot vien pats galā. Nabadziņš lūdzies, lūdzies, lai taču pēdējo reizi šim vēl palīdzot. Draugs arī pēdīgi apžēlojies un sacījis : "Tagad tu nogulies zārkam gluži blakus! Kad princese celsies augšā, tad viņa tūlin skries uz kanceli un tevis nepamanīs. Tad tu iegulies viņas vietā zārkā un nelaid tur tikmēr princeses iekšā, kamēr viņa nav lūgšanu izskaitījusi!"

Saimnieks atkal tiek ieslēgts baznīcā un izpilda visu, kā draugs mācījis. Princese, izlekusi no zārka, jož tūlin uz kanceli, bet šis mudīgi vien zārkā iekšā. Šī nu izmeklējusi visus kaktu kaktus, bet nevarējusi atrast savu sargātāju. Te nu sāk gailis dziedāt un princesei atkal jāiet savā zārkā gulēt, bet tur jau ir sargs priekšā. Šī nu sāk mīļi jo mīļi lūgt, lai jel laižot iekšā, bet saimnieks pastāv pie sava, lai tik skaitot lūgšanu. Princese nu mocījusies un skaitījusi, mocījusies un skaitījusi, kamēr beidzot nomocījusi lūgšanu līdz galam. Tad viņa arī bijusi atsvabināta no briesmīgā lāsta un pārvērtusies par īstu cilvēku. Par atpestīšanu princese bija viņam ļoti pateicīga un arī pats ķēniņš piedāvāja viņam izglābtās meitas roku.

Saimnieks nu iet paziņot savu laimi arī draugam uz kuģa, bet tas viņam atgādina: "Vai tu neesi aizmirsis, ko mēs šurp braucot norunājām?" [Par šiem vārdiem saimnieks pavisam sabīstas, jo pēc norunas arī princese būtu jādala uz pusēm; bet sava vārda viņš tomēr negrib lauzt un ir gatavs padoties. Par tādu padevību draugs no viņa nekā vairs neprasa un saka, ka viņš esot tas līķis, kuŗu šis no sitieniem atsvabinājis. Pēc šiem vārdiem draugs pazūd. Saimnieks apprecē izglābto princesi un dzīvo laimīgs.]

Piezīme. Rokrakstā pasakas saturs izbeidzās ar šādiem vārdiem: "Abi pārcirtuši princesi uz pusēm . . un braukuši paši tālāk." Ar šādām beigām tāpat līķa, kā arī saimnieka draugu nozīme paliek nesaprotama, kādēļ turēju par vajadzīgu aizmirstās beigas izlabot. P. Š.