6. A. 505. 530. J. Simenovs Dolē. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 804 ( 127, 9).

Viens zaldāts, no dienesta mājā nākdams, mežā apmaldījies un tumsā ieraudzījis kautkur uguntiņu spīdam. Aizgājis pie uguntiņas, tur mazā mājiņā dzīvojis vecs, vecs vecītis; tas viņu mīlīgi uzņēmis un vēl pierunājis, lai paliekot dažas dienas pie viņa, kamēr labi atpūtīšoties.

Labi. Bet zaldāts par tām dienām kārojis pamedīt. Vecītis gan biedinājis, lai labāk neejot, varot mežā atkal apmaldīties; bet šis gājis un gājis. Iegājis mežā un ieraudzījis zaķi. Kā nu pašu laiku grib šaut - zaķis projām; un tā vairāk reizes. (Tas nebijis

vis zaķis - bijis velns.) Zaldāts redzējis, blēņas tikai būs, griezies tukšā atpakaļ; bet nu vairs vecīša mājas nevarējis atrast; sācis maldīties.

Maldījies, maldījies - atradis tādu akmeņa stabu, kas pēc cilvēka izskatījies un netālu no tā staba bijusi ala, tur ielīdis nakti pārgulēt. Izgulējies, no rīta izlīdis - ieraudzījis: akmeņa stabs pa pusei jau par cilvēku pārvērties un lūgšus lūdzies, lai jel zaldāts vēl vienu naksniņu alā pārguļot, tad šī viscaur palikšot par cilvēku.

Gulējis arī, ko cita lai dara. No rīta pamodies, gribējis līst gaismā - pamanījis: ķēniņa meita piegulusies blakus, - tā bijusi tas stabs, - un pati ala pārvērtusies par pili; bet klints guba, uz kā vakar apgulies, palikusi par gultu. Nu zaldātiņš tīšām vēl apvaicājies, kas šī tāda esot. Atbildējusi, ka esot ķēniņa meita; bet jaunais. šo pili apburdams, esot apbūris arī viņu; tēvs viņai dzīvojot tālā zemē aiz viena uguns kalna, un tagad šī aizbraukšot pie tēva un izteikšot, kā noticis, un tad braukšot atpakaļ pēc zaldāta, sava izglābēja, un dzeršot ar viņu tēva pilī kāzas. Bet to, lai zaldāts tikai ievērojot: tai dārzā, kas tepat aiz pils, nevarot iet tas piederot velnam.

To teikusi , ķēniņa meita aizbraukusi pa gaisu uguns ratos. Bet otrā, trešā dienā zaldātiņam piegadījies velns dārznieka apģērbā un ielabinājis dārzā, kur daudz un dažādi āboli un ogas vilināt vilinājuši: Iegājuši - dārznieks skubinājis, lai tikai ēdot, par to nekāda vaina nebūšot. Ēdis. Bet tiklīdz iekodis, tā arī aizmidzis cietā, cietā miegā.

Ķēniņa meita atbraukusi, izraustījusi, izmodinājusies šo, šis nemaz nejutis. Neko darīt, braukusi atpakaļ. Vēlāk zaldātiņš uzmodies un apķēris gan, ka ķēniņa meita pie viņa bijusi, bet kur nu vairs izlieto sasmelsi? Nu staigājis pa dārzu nodomājies. Te dārznieks klāt atkal: lai tikai ēdot gardos ābolus! Šis, kā apjucis, ēdis arī. Bet kā iekodis, tā aizmidzis atkal cietā, cietā miegā.

Ķēniņa meita atbraukusi otrreiz, izraustījusi, izmodinājusies šo - šis nemaz nejutis. Neko darīt - braukusi atpakaļ. Vēlāk šis uzmodies un apķēris gan, ka ķēniņa meita pie viņa bijusi, bet kur nu vairs izlieto sasmelsi?

Staigājis atkal pa dārzu nodomājis. Te dārznieks klāt: lai tikai ēdot gardos ābolus. tie priekš tam esot - un kā nekā tur labinājies. Šis ēdis arī. Bet kā iekodis, tā aizmidzis atkal cietā. cietā miegā.

Ķēniņa meita atbraukusi trešreiz, izraustījusi, izmodinājusies šo - kā nejutis, tā nejutis. Neko darīt, norakstījusi zīmīti, izstāstījusi tanī, pa kurieni var pie šīs aiztikt, izmācījusi visādi un tad aizbāzusi zīmīti aiz šineļa aproces atloka - vēl trīs kapeikas naudas arī iebāzusi vecajā, tukšajā maciņā un tad aizbraukusi pie tēva atpakaļ.

Zaldātiņš atmodies un nu vienreiz apķēris gan, ka velns šo piekrāpis un ka trīsreiz ķēniņa meita velti izbraukājusies. Nu, ko nu darīs? re vairs palikt negribējis - sadomājis: ies uz māju. Gājis tādu gabalu - gribējis iepīpēt, ko tur - sācis čamdīties -atradis ķēniņa meitas zīmīti. Nu, ko nu vairāk? Gājis pa aprakstīto ceļu uz ķēniņa meitas tēva pili. Gājis, gājis, bet naudas vairāk nebijis, kā tās trīs kapeikas. Domājis: "Ko ar tiem iesākt?" Atdevis nabagam labāk. Bet tos brīnumus! Apmanījis: cik no maciņa izņēmis, tik atkal maciņā ieradies. Nu sapratis, kas tas par trīskapeiku gabalu, un nemaz vairs naudas labad nebēdājies gājis priecīgā prātā uz priekšu. Nogājis pie uguns kalna, gribējis pāri tikt, nevarējis vis. Bet tad tur ieraudzījis ganus; tiem izbēris no maķeļa labu kaudzīti naudas un prasījis, vai nevarot pateikt, kā uguns kalnam pāri tikt. Gani atteikuši, ka ik pārdienām pie viņiem liels ērglis atskrienot un vienu lopu no ganāmā pulka pār uguns kalnu aiznesot: ja nu ērglis šodien atkal atskriešot, lai tad klūpot tam mugurā, tas kalnam pārnesīšot.

Labi! zaldāts gaidījis lielo ērgli un sagaidījis. Nu uzklupis ērglim mugurā un tā viens redzējums - uguns kalnam pāri. Viņpus kalna ērglis arvienu laidies zemāk, arvienu zemāk, kamēr nolaidies itin zemu: kādas pāri asis no zemes. Bet nu viņš notālēm ieraudzījis ērgļu ligzdu un manījis, ka ērglis viņu saviem bērniem par barību nes. Ērglēni ligzdā izplēstiem nagiem jau gaidījuši, cik varējis saredzēt. Un līdz ka to manījis, tad negaidījis ne acumirkļa ilgāki, nolēcis no ērgļa muguras un paslēpies zālē, cērpos. Ērglis pilnā skrējienā ne manīt nemanījis, ka nasta nokritusi, un aizlaidies pie bērniem. Bet kamēr šis pie bērniem, tamēr zaldātiņš projām, ko vien māk. Nu gājis, gājis - nogājis vienā pilsētā un nometies viesnīcā. Bet viesnīcas kukņā trīs vīri bijuši pakārti. Vaicājis, kādēļ šie pakārti.

"Jā!" turienieši atbildējuši, "šai zemē ir tāds likums: kas viesnīcas īri nespēj samaksāt, to pakaŗ."

Viņš domājis: "Kas tie par ērma likumiem?" Viņš samaksājis pakārtajiem parādu un licis tos godīgi paglabāt. Pie tam izgājis no pilsētas un iegājis mežā. Iegājis mežā, saticis vienu vīru. Tas aizvedis šo pie viena koka, izvilcis no sakņu apakšas mazu stabulīti un licis zaldātiņam stabulēt. Šis stabulējis un tā tūlin atskrējis viens zirgs. Nu vīrs teicis zaldātam: "Lien tam zirgam pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā!"

Līdis. Un kā izlīdis pa otru ausi, tā zirgs ar visu zaldātu bijis tērpies tīrā sudrabā. Pēc tam vīrs teicis zaldātam: "Lien atkal atpakaļ pa šo ausi iekšā, pa otru ārā!``

Līdis. Kā izlīdis - bijis tāds pats zaldāts, kā bijis. Pēdīgi vīrs teicis: "To visu es tev dāvinu par to, ka manas miesas liki zemē paglabāt!" un tad pazudis.

Otrā dienā iegājis atkal mežā un saticis citu vīru. Tas aizvedis šo pie cita koka, izvilcis citu stabulīti no sakņu apakšas un licis stabulēt. Zaldāts stabulējis, atskrējis otrs zirgs. Vīrs teicis : "Lien tam zirgam pa vienu ausi iekšā pa otru ārā!"

Līdis. Un kā izlīdis pa otru ausi, tā zirgs ar visu zaldātu bijis tērpies tīrā zeltā. Pēc tam teicis zaldātam: "Lien nu atpakaļ pa šo ausi iekšā, pa otru ārā!"

Līdis. Kā izlīdis, -- bijis tāds pats zaldāts, kā bijis. Bet vīrs nu teicis: "To visu es tev dāvinu par to, ka manas miesas liki zemē paglabāt!" un tad pazudis.

Trešā dienā iegājis atkal mežā un saticis trešo vīru. Tas aizvedis šo pie cita koka, izvilcis stabulīti no sakņu apakšas un licis stabulē. Zaldāts pastabulējis, atskrējis trešais zirgs. Vīrs teicis: "Lien tam zirgam pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā!"

Līdis. Un kā izlīdis, tā zirgs ar visu zaldātu bijis tērpies tīrā dimantā. Pēc tam teicis zaldātam: "Lien nu atpakaļ pa šo ausi iekšā, pa otru ārā!"

Līdis. Kā izlīdis - bijis tāds pats zaldāts, kā bijis. Bet virs nu teicis: "To visu es tev dāvinu par to, ka manas miesas liki zemē paglabāt!" un tad pazudis.

Un pa viesnīcu dzīvodams, viņš sācis apklaušināties pēc *ādas un tādas ķēniņa meitas. Tie atbildējuši: "Tāda ķēniņa meita tepat šinī pilsētā, rītu vēl viņai būs lielas dzīras, tur salasīsies kungi no visām zemēm un ķēniņa meita sēdēs trešā stāvā pie loga; tad visi kungi ies jāties un kuŗš līdz trešā stāva logam ar zirgu uzlēks un ķēniņa meitu nobučos, tas dabūs viņu par sievu un paliks par ķēniņu."

Labi! Un tūlin no rītā, pirrnā dzīru dienā, mans zaldātiņš uz mežu projām, atstabulē sudraba zirgu, ielien pa šo ausi iekšā, pa viņu ārā un tīrā sudrabā tērpies, aizjāj, ka mirdz vien, uz ķēniņa pili, kur jau daudz jājēju pūlējas ķēniņa meitu sasniegt. Tomēr, lai pūlējas kā pūlēdamies, nevienam nelaimējās tik augstu uzlēkt. Pēdīgi sudraba jātnieks saņemsies jāt. Visi jau skatījušies, kā šim labi vedīsies. Un kā tad arī laidis (aužu drūzmai cauri un kā lēcis - tiešām uzlēcis par citiem augstāk, līdz pirmajiem logiem, bet vairāk arī ne.

"Nu, kad nu ne, ne!" šis domājis un projām uz mežu. Tur izlīdis sudraba zirgam pa ausim atpakaļ, no kreisās uz labo, nolicis stabuli un steidzies uz viesnīcu atpakaļ gulēt. Vēlāk pārnācis viesnīcas saimnieks, zaldātiņš apvaicājies, kā labi šodien vedies. Saimnieks stāstījis: "viens sudraba jātnieks esot uzlēcis

gan līdz pirmajiem logiem, bet augstāk nespējis un tad pazudis kā ūdenī; bet rītu vēl būšot dzīras, redzēšot gan, kas tad izjukšot.

Zaldātiņš tīšām tad ieteicies: vai rītu viņu arī nevarot dzīrās līdz ņemt - viņam arī tiktos jājējus redzēt.

Saimnieks atteicis, lai labāk nenākot vis - būšot samīt šo, jo šodien jau tas trakais sudraba jātnieks esot izlauzis šim vienu roku. Sazini Dievs, kas vēl rītu varot gadīties.

"Labi, labi!" šis atteicis un gulējis tālāk.

Rītā, līdz ko saimnieks aizgājis dzīrot, zaldātiņš mudīgi, mudīgi uz mežu projām, atstabulē otru zirgu, izlien no labās auss uz kreiso ausi, ietērpjas tīrā zeltā un jāj uz ķēniņa pili, ka mirdz vien. Citi jājēji jau atjājušies, nevar trešo logu sasniegt. Šis kā jās, tā ļaužu drūzmai cauri un līdz otriem logiem augšā; bet vairāk arī nevarēja - bija jājāj uz mežu atpakaļ.

Nu nolika to zirgu un pārgāja gulēt. Vēlāk pārronas saimnieks, tas piestāsta pilnu pasauli, kas tikai šodien par staltu jājēju gadījies: tīrā zeltā, gan pats, gan zirgs; bet augstāk neticis par otriem logiem un gan nu redzēšot, kas rītu labs izjukšot.

Zaldātiņš tīšām tad lūdzis, lai rītu ir viņu paņemot līdz; bet saimnieks atcirtis: "Neesi muļķa bērns! Vai savus locekļus jau apniki? Vai maz jel zini, kā tur jāj un kā tur ir?"

Zaldātiņš Paklausījies un gulējis tālāk.

Rītā, līdz ko saimnieks aizgājis dzīŗot, mans zaldātiņš mudīgi, mudīgi uz mežu projām, atstabulē trešo zirgu, izlien no labās auss uz kreiso ausi, ietērpjas dimantā un jāj uz ķēniņa pili tādā spožumā - jādomā: saule, kas saule! izjāj un kā piecirtis zirgam - viens paņēmiens - trešā stāvā pie ķēniņa meitas augšā. Nu nobučo, nu pārmij gredzenus, ķēniņa meita vēl uzsit savu zēģeli šim pierē un tūlin atpakaļ uz mežu. Visi audis gan sauc: "Ķēniņš, ķēniņš!" un nezin, ko nu būtu izdarījuši, vai visus papēžus skūpstījuši, bet nelīdz: kas projām, tas projām.

Un aizskrējis mežā, nolika zirgu, dimantu, un tūlin atpakaļ gulēt. Pārnāk saimnieks, tas nu stāsta un teic, vai pasauli pieredzējis; bet zaldātiņš guļ, galvu apsedzis. Kā lai neguļ apsedzies, citādi ķēniņa meitas zēģeli pierē saredzēs? Tomēr, cik ilgi taču apslēpsi - rītā vecais ķēniņš griež malas apkārt, diminta jātnieku ar zēģeli pierē meklēdams. Un, ko domāt, kas nevienam ne sapņos nerādījās - atrada šo, tur viesnīcas gultā, ar apzēģelētu pieri.

Un nu bija kāzas, lai Dievs pasargā, kas tās bija par kāzām.