7. A. 505. Skolnieks A. Meldus Latgalē. N. Rancāna kr.

Senos laikos ļaudis stingri piedzina parādus. Reiz viens cilvēks palika otram simtu rubļu parādā. Naudas aizdevējs nu aizgāja uz kapiem, izraka mironu un sāka viņu pērt ar pātagu, prasīdams: "Vai atdosi man simtu rubļu naudas?"

Atnāk pie viņa viens vecītis un saka: "Kādēļ tu viņu sit? Še tev simtu rubļu un paklausi manis.

Kad nu viņš savu parādnieku bija atkal apracis, tad vecītis tam deva šādu padomu: "Brauc tu nu uz tālām zemēm, sapērc tur kādas mantas un atved še pārdot. Tad tu pelnīsi daudz naudas un arī es tev arvien būšu palīdzīgs."

Tā puisis sāka vest mantas no siltām zemēm, pārdeva tās, bet maz pelnīja. Atnāk atkal pie viņa vecītis un saka: "Es redzu, ka tev maza pelņa." Tad tālāku viņš vēl pasaka: "Ķēniņš ir izsludinājis, kas nakti baznīcā ies vaktēt viņa meitu, tam viņš došot simtu rubļu. Ķēniņa meita gan ēd tos cilvēkus, kas tur tiek sūtīti, bet tevi viņa neapēdīs. Tikai stāvi uz vietas, nekusties un nekur neskaties apkārt!"

Lai gan puišam bija bailes iet, bet vecītis sūta - jāiet. Puisis aiziet uz baznīcu un pienāk nakts. Ķēniņa meita tūlin sāk trakot, jo viņa šodien nebija vēl neviena cilvēka apēdusi. Jau puišam sāka mati stāvu celties un asaras lija kā straumēm. Nu šis domāja: "Dzīvs gan nepalikšu." Bet te iedziedājās gaiļi un ķēniņa meita atkal izgaisa.

Tā puišam vairāk naktis vajadzēja stāvēt baznīcā. Bet kā nakts bija novaktēta, tā puisis dabūja pa simtam maksas.

Vēlāk ķēniņš apsolīja: kas viņa meitu izdziedēs, tam viņš atdos to par sievu un vēl pus valsti klāt. Atkal vecītis sūta puisi, lai iet pie ķēniņa un apņemas izdziedēt. Puisis arī aiziet un pēc vecīša padoma viņam arī izdodas atsvabināt meitu no jaunuma, tā kā tā nu paliek dzīva. Izdziedēto meitu tas nu pārved savā mājā. Vecītis izkurina pirti, aizved tur velna apsēsto ķēniņa meitu, noplēš tai visu, kas bija no velna, bet kas tai bija no cilvēka, to visu apmazgā un saliek kopā.

Tad nu puisis apņem ķēniņa meitu par sievu, un ķēniņš tam vēl atdeva pusi no savas valsts.

Piezīme. Šis variants ir mums tai ziņā interesants. ka mirušā dvēseles vietā še uzstājas vecītis, bet aplaimotā vieta piekrīt pašam parāda piedzinējam. P. Š.