8. A. 505. 307. Teicējs 39 g. vecs P. Strods Višķos. Latvju kultūras kr.

Kaids boguots rierguotnojs, mierdams zemē, pamuocīja sovu dālu: "Tu vīns pats nikod nabrauc ar precem aiz jyuras, bet daboj sev lobu draugu!"

"Kur lai es jūs dabuoju?" prasīja dāls.

"Ej uz krūgu. Krūgā sdēs pi golda un dzers brandīnu trei siermi vecīši. Tu nūpierc pudeli brandīna un izdzer ar jīm kūpā jo jī atpierks, tad jem jūs par draugim; bet jo naatpierks, tad najem!"

Tāvs nūmyra un dāls guoja uz krūgu draugu maklātu. Krūgai pi golda sēdēja treis siermi vecīši un dzēŗa brandīnu. Dāls atsasāda pi vecīšu golda, nūpierka pudeli brandīna un izdzēra ar večim kūpā. Veči naatpierka.

"Itī nav draugi", padūmuoja dāls un aizguoja uz sātu.

Ūtrā dīnā taipat dāls aizguoja uz krūgu. Krūgā pi golda sēdēja otkon treis siermi vecīši. Dāls nūpierka pudeli brandina un izdzēŗa kūpā ar vecīšim. Veči naatpierka. Dāls aizguoja uz sātu un trešā dīnā otkon guoja uz krūgu. Krūgā pi golda sēdēja otkon treis vecīši. Dāls nūpierka pudeli brandīna un izdzēŗa kūpā ar vicīšim.

"Tovu izdzēŗām, vajaga ari mums atpierkt", soka vecīši un nūpierka pudeli brandīna.

"Iti byus lobi draugi", padūmuoja dāls un gribēja īsuokt runuot, kai kaids nu vecīšim soka: "Vai tu, dāls, nameklej sev draugu?"

Dāls pīsazyna, ka jau trešū dīnu jis meklej draugus, bet taidu naatroda, kai tāvs stuostīja. Divi vecīši palyka pi golda sādādami, bet trešais aizguoja ar dālu kūpā braukt uz aizjyurom. Ceļā vecīts ar dālu nūsarunuoja vysu, kū tik nūpelnīs, dalīt uz pusem.

"Kaidu montu vessim?" prosa vecīts.

"Man ir vysaids", soka dāls un izstuostija, kū varātu vest. "Tys monts nalobs", soka vecīts un aizguoja ar dālu uz jyuras krostu, pīlasīja tur lelu un mozu akmeņu. Akmeņus īluodēja kuģūs un aizbraucia.

Aizbraucja jī uz aizjyurom un vecīts soka: "Tagad, dāls, pajem drusku akmeņu, aiznes kēniņam un paruodi sovu preci!" Dāls īsēja mutautiņā akmentiņu, aizguoja pi kēniņa un paruodīja kēniņam sovas preces. Tī akmeņi beja duorgi akmeņi. Kēniņš beja ar mīru apmainīt preces ar dālu, bet soka: "Es apmainīšu preces, tikai tu vīnu nakti baznīcā pastuovi un pasorgoj!"

"Es aizīšu pi sova drauga un tad athildēšu", soka dāls. Tymā baznīcā, pogrobā, gulēja nūluodētuo kēniņa meita, kurai kotru nakti vajadzēja dūt pa vīnam cylvākam apēšonai. Dāls aizguoja pi vecīša un izstuostija jam, ka kēniņš apmainīs preces, tikai vajag vīnu nakti baznīcā sorguot.

"Tys jau nav nikas, vīnu nakti nūsorguot," soka vecīts, "tikai kad tu aizīsi uz baznicu, nūskaiti puotorus un tad īej zvaninīcā, izkuop uz zvona, apsatin ar zvona striči nu kuoju leidz golvai un sēdi mīrīgs!"

Dāls aizguoja uz baznīcu, nūskaitīja puotorus, izkuopja uz zvona, apsatyna ar zvona striči nu kuoju leidz golvai un sēd. Pašuos pusnaktīs pasaškeiŗa baznīcas greida, izzacēļa šķiersts un nu škiersta izlēcja nūluodētuo kēniņa meita. Meita izskraidīja vysus baznīcas koktus un naatroduse soka: "Vajag kaut kur byut!"

Tad īskrēja zvaninīcā un soka: "Gudrinīks, kur izkuopis, lai es nadabuoju!"

Dāls sēd uz zvona un nikuo nasoka. Meita suoka kuopt pa sīnu, bet palcuop, pakuop un kreit zemē. Tai jei kuopja daudz reižu, bet naizkuopja. Gailis suoka dzīduot un jei ar vysu škierstu pazuda. Dāls nūkuopja nu zvona, pīguoja pi oItora, atsametja ceļūs un skaita puotorus. Reitā kēniņš syuta sovus kolpus uz baznīcu iznest sorga kaulus. Kolpi aizguoja un sorgu atroda dzeivu. Kēniņš nūsabreinuoja, ka dāls palyka dzeivs, un soka: "Pasorgoj vē vīnu nakti un es tev īdūšu treis kuģi monta!"

Dāls aizguoja un soka sovam draugam: "Kēniņš dūd daudz monta, ka tik vē vīnu nakti sorguotu baznīcā!"

Vecīts īdevja sveci un soka: "Ej uz baznīcu, izkuop uz lūga pa lobai rūkai nu škiersta, apveļc ar sveci treis rinki un sēdi. bet verīs, ka drēbes nabvutu puori par rinkim!"

Dāls aizguoja uz baznīcu un sorgoj. Pusnaktīs pasaškeiŗa greida, pasacēļa škiersts un pīsacēļa nūluodātuo kēniņa meita. Tyuleņ jei aizskrēja uz zvaninīcu, bet nav! Tai meita izskraidīia vysas molas, bet navar atrast. Golā jei īsavēra, ka dāls sēd uz lūga un skrēja kluot, lal nūraut un apēst, bet par rinkim navarēja puorskrīt.

Nu munu rūku nalzbēgsi," pasacīja meita un vys pyulējās tikt "

puori par rijtkim, bet te gailis suoka dzīduot un jei ar vysu škierstu pazuda. Reitā kēniņa kolpi atroda dālu dzeivu un aizvedja pi kēniņa.

"Pasorgoj vēļ vīnu nakti un es tev pus kēnests atdūšu," soka kēniņš dālam.

Dāls aizguoja pi sova vecīša un soka: "Kēniņš atdūd pus kēnests, ka tik pasorguotu vēļ vīnu nakti!"

Vecīts īdevja dālam škaplerus un rožoncas un soka: "Ej uz baznīcu un atsaguļsti tyvu pi tuos vītas, kur škiersts izaceļ un guli tymā pusē, kurā vuoks nūkreit. Kad kēniņa meita tevi atrass, tu izmet rožoncas un škaplerus uz juos un atsagrīz ar muguru, un narunoj ar tū nikuo. Jei paliks par čyuškom, zvērim, bet tu nasabeist un tik tad kad jei paliks par meitu, tad velc jū pi oltora un skaiti puotorus!"

Dāls aizguoja uz baznīct, atsagula tyvu pi tuos vītas, kur izzaceļ škiersts un guļ. Pusnaktīs pasaškeiŗa greida, izzacēļa škiersts un vuoks kai krita, tai apsedzja dālu. Meita meklēja, meklēja, bet navarēja atrast. Jau jei atguoja pi škiersta un gribāja gultīs škierstā, kai īraudzēja zam vuoka dālu. Dāls izsvīdja uz juos rožoncas un škaplerus, pasagrīzja uz kēniņa meitu ar muguru un gul. Meita suoka runuot ar dālu, bet dāls nikuo naatbiļd. Tad jei palyka Tar vysaidom čyuškom un ballīgim zvērim un baida dālu, bet dāls vys nasabeist un guļ. Kad meita paiyka otkon par meitu, tad dāls jīt aizvedja pi oltora un skaita puotorus. Reitā kēniņš syuta sovus kolpus izsvīst dāla kaulus uorā, jo jis nadūmuoja, ka trešū nakti dāls varēs atsorguot. Kolpi aizguoja un redz, ka dāls skaita puotorus ar meitu. Kēniņš nūsabreinuoja, kad atvedja dālu un juo meitu dzeivus un atdevja dālam pusi sovas kēnests un apprecēja ar meitu. Dāls pījēmja vysaida monta un brauc uz sātu. Jvuras vydā veīts soka: "Atmini myusu nūrunu - dalīt vysu mantu uz pusem, kū nūpelnīsim!"

"Dalīsim!" atbildēja dāls.

Sadalīja dāls ar vecīti vysu montu. Tad vecīts soka: "Vajag sīvu arī dalīt!"

"Dalīsim!" atbildēja dāls.

Vecīts izmyna ar vīnu roku kuoju uz dāla sīvas kuojas un, aiz ūtras pajēmis ar rūkom, puorplēsja meitu uz pusem. Nu meitas īkšīnes izskrēja vysaidas čyuškas un naškeisti gori. Tad vecīts paskoluoja obas meitas puses jyuras yudenī, salyka kūpā un meita palyka otkon taida pat, kai beja, bet pats vecīts pasacēļa gaisā un pazuda. Dāls ar sovu sīvu atbraucja uz sātu un dzeivuoja laimīgi.