9. A. 505. 307. V. Zacharska no 81 g. vecas K. Matuševičas Kaunātu pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns veirs, godu treisdesmit vacs. Jam nabeja ni muotes, ni tāva. Natuoli vīnā mīstiņā dzeivuoja vīns kēniņš un tymā mīstiņā beja lela krīvu baznīca. Tur nivīns cylvāks navarēja par nakti ni paīt cauri un nikas navarēja puorsēdēt nakti, par tū ka tymā baznīcā beja seņ-senējūs laikūs nūluodāta kēninīņa. Kēniņš daudz reižu sādynuoja tur cylvāku uz naktes bet reitā vysod atroda tikai cylvāka asni un kaulus - nūluodētuo kēniniņa jūs apēdja.

Vīnu reizi sadūmuoja itys veirs: "Lyugšu es Dīva, varbyut jis man paleidzēs un es īšu uz tū baznīcu un puorvesšu tī nakti un palikšu dzeivs."

Kai sadūmuoja veirs, tai padarīja un suocja lyugt Dīva. Jis lyudz dīnu un nakti, ūtru un trešu - uz caturtas veras: atīt pi juo vacs un sierms vecīts un soka jam tai: "Nu, dēliņ, es byušu tev par tāvu un, jo tu mani klausīsi, nikod ni myužam napazussi, ni upē nūsleiksi, ni gunī sadegsi."

Veirs klausīja veča vuordus un palyka prīcīgs. Vacais vecs runoj: "Nu, dēliņ, īsim pi tovu divēju onkuļu, pajemsim treis kuģus un brauksim uz cytu kēnesti!"

Veirs paklausīja vacuo veča un nūguoja uz savim onkuļim, pajēmja jūs divējus sev leidz, sāduos trejūs kuģūs un brauc uz cytu kēnesti. Īraudzēja kēniņš ituos kēnestes un nūsyutīja sovus kolpus apturēt kuģus un vainīgūs atvest pi juo. Tai padarīja kolpi, apturēja kuģus un atvedja vainīgūs pi kēniņa. Kēninš izvaicuoja nu jūs, par kū jī pajēmja juo kuģus un gribēja nūbraukt uz cytu kēnesti un par itū devja jīm trejim cylvākim lelu struopi, bet vacīs pasacīja palaist bez struopes. Struope beja taida: kotram vainīgam puorgulēt nakti itymā baznīcā, un kas puorgulēs un paliks dzeivs, tys reitā dabuos nu kēniņa kugi un daudz zalta. Veirs itū labi zynuoja, ka itei struope cīši lela, varbyut nabyut vairuok uz pasauļa, tei nūluodētuo kēninīņa baznīcā apēss.

"Nu!" dūmoj veirs, "kū darīt? Vajag izpildīt tū struopi, jau dreiži vokors, vajadzēs īt uz tū baznīcu."

Daīt veirs pī sova vecīša un soka: "Nu, tētīt, kū man darīt? Varbyut šūdīņ pādējuo dīna, apēss mani baznīcā tei nūluodētuo kēninīņa."

Vec's soka: "Dēliņ, tu klausi manis! Kad īīsi baznīcā, pastoti galdiņu un pi galdiņa krāslu, sēstīs un lyudz Dīva. Kaut tī byus daudz vysaidu zvēru un ļaužu, kuri gribēs tevi apēst, bet tu nasaver ni uz kuo, lasi tik gruomotu."

"Labi!" pasacīja veirs.

Jis nūguoja uz naktes baznīcā, pastatīja galdiņu un krāslu. sāduos un suoka lasīt gruomotu. Jau atskrīn vysaidas rogonas un vysaidi zvēri, bet veirs sēd uz vītas, nivīns juo navar satvert. Veras veirs, ka baznīca propula un jis sēd uz teiruma pi sova galdiņa krāslā un losa gruomotu. Napuorguoja pus stundes, veras: teiruma nav apleik juo, bet vītā jyura ar malnu yudeni. Jis sēd pi galdiņa. Tai puorguoja vairuok kal div stundes - veras veirs, ka baznīca īt aipaka tm stotuos uz sovas vītas. Jau suocjās reits. Reitā kēniņš syuta sowus kolpus, runuodams jīm tai: "Pajēmīt lupotu, eitja uz baznīcu, izslaukīt tū asni un izsvīdit tūs kaulus tuo cylvāka, kuru šūnakt apēdja nūluodātuo kēutinīņa."

Nūīt kolpi uz baznīcu, veras: sēd veirs pi golda dzeivs un vasals. Atīt kolpi pi kēniņa un soka jam: "Nav ni kaulu, ni asņa, cylvāks dzeivs."

Kēniņš uz reizes palyka prīcīgs un pasacīja atvest tū cylvāku pi juo. Atīt kolpi pi ituo veira un soka jam, ka kēniņš pasacīja, kab jis atītu pi kēniņa, bet veirs atbildēja kolpim: "Es paprīšku nūīšu pi sova vacuo tāva un pavaicuošu jam, vai man īt vai na pi kēniņa."

Veirs ar kolpim nūīt pi sova tāva un vaicoj jam: "Vai, tetīt, man īt pi kēniņa, vai na?"

"Par kū ta na?" atbildēja vec's, "ej un dori vysu kū jis tev pasacīs."

Nūīt veirs ar kolpim pi kēniņa. Kēniņš pījem jū cīši prīcīgi, baroj un dzyrdynoj ar lobim veinim un atdūd jam par sīvu sovu meitu un juo divējim onkuļim kotram pa kuģam. Tad veirs pajēmja vacūtāvu pi sevis, sataisīja kuozas ar kēniņa meitu un tagad dzeivoj iūti labi un tymā baznīcā vairuok nikas nabīdēj un naād, kaut ari uz nakts kas paliktu.