10. A. 505. L. Uļjana Latgalē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja kēneņš un kēnenīte, viņim beja vīns dāls. Ūtras valstis kēneņa meitai izgaisa gradzyns. Kēneņa dāls pajēme nu tāva vysu naudu un guoja gradzyna maklātu. Guoja, guoja un īraudzēja uz kopu lelu ļaužu pulku, kuri syta vīnu myrūni ar akmiņim. Kēneņa dāls daguoja kluot un vaicuoja: "Kamdē tai sytat šytū myrūni?"

Ļaudis stuostēja: "Itys myrūns ir mums paruodā, un cik kuram rubļu ir paruodā. tik reižu viņam sytom ar akmiņim."

Tūreiz kēmeņa dāls sacēja: "Nasitīt myrūņa, es jyums atdūšu tū naudu, kuru viņš ir paruodā."

Pajēmje ķēneņa dāls un samoksuoja vysim kurim myrūns beja paruodā. Tad guoja jis tuoļuok - guoja, guoja un atsavēre atpakaļ. Jis redzēja sev pakai ejūt tik lelu cylvāku, kai byutu leidz tyucim [mākoņiem]. Kēniņa dāls ūti nūsabeida, tys beja itys myrūns, par kuru kēneņa dāls beja samoksuojis tū naudu. Tys sacēja: "Nasabeisti, es zynu, kuo tu meklej. Tys gradzyns, kuru tu meklej, ir kraukļa pereklī."

Kēneņa dāls īkuope kraukļa pereklī un atroda tū gradzynu. Aznese jis kēneņa meitai tū gradzynu un apsaprecēja. Dzeivoj jī vēļ šū boltu dīnu laimīgi kēneņa pitī.