Mirons izglābj savu labdari no slīkšanas.

1. A. 506. J. Pločkalns Skrundā, Brīvzemnieka kr., 126.

Viņos laikos dzīvoja tirgotājs, tam bija dēls. Tēvs bija jau vecs, dēlam bija jāstājas tēva pēdās. Tēvs sūtīja viņu ar kuģi uz svešām zemēm, lai pārdodot tur preces. Jaunais tirgotājs izbraukāja jūŗas ceļu, pārdeva savas preces, dabūja pulka naudas. Svešās zemes ķēniņš viņu uzņēma vareni laipni, lika parādīt savu

pili, savus dievu namus. Bet pie viena dievu nama, bija kapsēta, kapsētā zārks, zārkā mironis, un kurš vien gaŗām gāja, spļāvu šim mironim virsū. Tirgotājs, to redzēdams, vaicāja: "Kamdēļ mironi tā apspļauda?"

Ķēniņš atteica: " Šis mironis. dzīvs būdams, ietaisīja parādus un nomira, parādus neatlīdzinājis. Tādēļ gadu un seši nedēļi to apspļaudīs un tad tikai ņemsies aprakt.

Tirgotājam tas nepagalam nepatika, viņš vaicāja: "Cik tad mironis palika parādā?"

Ķēniņš teica: "Desmit tūkstoš rubļu."

Tirgotājs sacīja: "Es aizmaksāšu to naudu, bet tad viņš tūlin aprokams."

"Labi! tiklīdz aizmaksāsi, likšu viņu paglabāt."

Tirgotājs aizmaksāja parādu un mironi tūlin paglabāja. Tad mironis sacīja: "Priecājos ļoti, ka tik labu darbu izdarīji; še tev par to zelta gredzens piemiņai ar manu ģīmetni un vārdu."

Pārbrauca jaunais tirgotājs mājā, tēvs to sagaida vaicādams: Nu kā labi vedās?"

Šis atbild: "Labi."

Tēvs palika Priecīgs un prasīja atkal: "Vai daudz naudas nopelnīji?"

Dēls atteica: "Nopelnīju, pareizi, bet visu iztērēju." Kā tā?"

Dēls izstāstīja visu, kā noticis. Tēvs sacīja: "Tā nu gan nevajadzēja darīt. Izmācīt tu ar to viņus neizmācīsi, gan viņi ar citu (mironi) tāpat apiesies. Tu savu labumu tikai zemē nosviedi, citā reizē tā vairs nedari! Tagad ņem atkal kuģi un brauc uz turieni vēl ar precēm."

Dēls apņēmās tā vairs nedarīt un aizbrauca ar kuģi uz svešo zemi. Aizbrauca laimīgi, Pārdeva preces un tās zemes ķēniņš saņēma viņu laipni jo laipni. Ķēniņš viņam šoreiz iedāvina kabatas pulksteni ar savu ģīmetni un vārdu, vēl aicinādams pie sevis azaidā. Jaunais tirgotājs aiziet pie ķēniņa azaidā. Bet iegājis pilī, ierauga divas sievietes. Viena aplam skaista, bet abas bija ļoti noskumušas, jo bija iespostītas aiz dzelzs margām. Tirgotājam palika šīs žēl un viņš pavaicāja ķēniņam: "Ko sievietes nodarījušas, ka turamas iespostītas?"

Ķēniņš atbildēja: "Mani pavalstnieki tās izglāba no nāves un atdāvināja man; bet viņas neklausa, ko es pavēlu, tādēļ nogalināmas."

Jaunais tirgotājs sāka par viņām lūgt, bet ķēniņš dusmīgi atteica: "Ne par ko viņām nepiedošu! Ja gribēju pie tām gulēt, bet šīs neielaižas, tādēļ sodīšu."

Bet tirgotājs nemitējās lūgt, sacīdams: "Taisnība gan, labi tas nav ķēniņa pavēlei pretoties; bet es viņas gribēju nopirkt

sevim, man tās vajadzētu, un kad viņas tev nebūs vairs acu priekšā, gan dusmas tev aprims."

Tad ķēniņš atteica: "Ja tu nebūtu man tik labs draugs, tad gan nepārdotu, bet tik labam draugam atdošu tās par desmit tūkstošu rubļiem."

Jaunais tirgotājs tīri izbijās, ka ķēniņš prasa par viņām tādu naudu, bet drusku apdomājies, aizmaksāja taču to naudu. Ķēniņš atdeva viņam abas sievietes un viņš brauca ar tām uz mājām. Mājās sagaida tēvs priecādamies, bet zināt dabūjis, ka atkal nauda Pagalam, viņš iztrieca dēlu no mājām, sacīdams: "Ej, kur zinādams ar savām sievām! Gandrīz visu manu mantu iztērēji. Ne redzēt vairs tevi negribu!"

Gan lūdza tēvu, bet tēvs ne dzirdēt. Aizgāja tad arī ar savām abām sievām rūgti raudādams. Bet sievietes viņam sacīja: "Nebēdā neko, maizi nopelnīsim, ka varēsi gulēt un ēst; noīrē tikai kādu mazu istabiņu, kur var sākt strādāt, būs viss labi."

Noīrējis istabu, jaunais tirgotājs vēlējās redzēt, ko tad šis īsti strādās. Atrada, ka viņa sievietes prot vissmalkāko sievišķu darbu, pastrādādamas iknedēļi katra pa desmit rubļu, pie tam pašas nezinādamas, kā būtu tencinājušas un iztapušas savam glābējam. Viss vedās labi, pat skaistāko no viņām viņš vēl ielūkoja un iemīlēja. Tā nu viņš tai vaicā: "Vai vēlies man par laulātu draudzeni palikt!"

Šī atbild: "To vārdu jau pieci gadi esmu gaidīt gaidījusi."

Nu bija viss labi, nosvinēja kāzas. Bet kad nu abi jau bija vīrs un sieva, tad šī apvaicāsies: ,Vai tev starp bagātiem tirgotājiem nav neviena drauga, kas varētu tev kādu laiku laivu aizdot? Es zinu tādu valsti, kur neatradīsi neviena akmeņa; uz turieni tu varētu aizvest akmeņus un palikt par bagātu cilvēku."

Viņš paklausīja sievai, darīdams pēc viņas padoma, pietilpa laiva akmeņiem un viņš jau taisījās aizbraukt. Bet iekams vēl nebija aizbraucis, sieva iedeva svešā valodā rakstītu vēstuli, sacīdama: "Šo vēstuli iedod pašam tās zemes ķēniņam - tur, kur akmeņus novedīsi. Neviens pats tavus akmeņus tad nepirks, kā tikai pats ķēniņš."

Viņa pataisīja arī laivas mastam karodziņu, uzrakstīdama zelta burtiem savu vārdu tur virsū.

Jaunais tirgotājs aizbrauca ar laivu pa jūru, ieraudzīja svešas zemes krasta malas tuvumā vienu kuģi pakaļ braucam un tur bija pats ķēniņš virsū. Ķēniņš redzēja tirgotāja laivas masta galā savas meitas vārdu, un nu steidzās pakaļ. Iebrauc abas laivas ostā un apstājās. Ķēniņam par varu tīkas zināt dabūt, no kurienes un uz kurieni svešā laiva braukdama, un tādēļ dodas turp. Jaunais tirgotājs satiekas un iedod šim vēstuli. Ķēniņš paņem vēstuli un ved tirgotāju uz savu pili. Attaisa vēstuli, ierauga ķēniņš, ka vēstule no viņa meitas, kas kopš 8 gadiem ir pazudusi. Nu izzināja ķēniņš no tirgotāja tā aplinkus, kas noticis ar viņa meitu, un kā tā no nāves izglābusies. Ķēniņš nevarēja novaldīties, gauži neraudājis - iik gauži, ka asaras bira lielām lāsēm pa vaigiem. Beidzot ķēniņš sacīja: "Tavu dārgo preci aizmaksāt nespēju, bet es vēlētos, ka tu ar visu savu dzimtu nāktu manā pilī dzīvot ; te dzīvosi priekā un būsi man tikpat kā dēls. Tirgotājs ļoti palika priecīgs, bet nevarēja izprast, par ko ķēniņš priecājās, viņš nodomāja: "Varbūt tie akmeņi viņu iepriecinājuši." Viņš nemaz nenoprata, ka viņam Prieks savas meitas dēļ, ka tā dzīva.

Priekš daudz gadiem viņa esot reiz ar savu kalponi pastaigājusies gar jūŗas malu. Viņas gājušas un atradušas jūŗas malā laiviņu, iesēdušās tanī un vizinājušās. Piepēži sacēlies stiprs vējš un aizdzinis laiviņu jūrā. Šīs gan pūlējušās tikt malā atpakaļ, bet nekā nejaudājušas. Vairāk dienu maldījušās pa jūŗu, bet viļņi aizdzinuši viņas arvienu tālāk un tālāk. Beidzot esot saķēris svešs kuģis un aizvedis tam ķēniņam, pie kuŗa jaunais tirgotājs viņas atradis.

Visu to ķēniņš tā lasīja meitas vēstulē un tādēļ lika visiem priecāties, ieceldams tirgotāju par savu mantinieku. Bet teikt to viņš tirgotājam vēl neteica - sūtīja papriekšu ar kuģi, lai atved sievu arī šurp, un iedeva augstāko ministri līdz par pavadoni. Pārbrauca tirgotājs mājā, apsveicinājās ar sievu, un tad visi sēdās kuģī un brauca atkal atpakaļ pie ķēniņa. Bet ministrim radās . skaudība. Svešs cilvēks, pie tam vēl tirgotājs, būšot atkulties te valdīt, vai viņš pats, ķēniņa virsministris, gan nemākot valdīt? Labāki slīcināšot tādu nost. Tad ministris viņu atkrāpa pie kuģa malas, sacīdams: "Lūk, kāda liela, liela zivs peld gar mūsu kuģi."

Jaunais tirgotājs paliecās skatīties, ministris iegrūda viņu jūŗā un aizbrauca. Iekrīt tirgotājs jūŗā, ierauga: viens putns peld. Viņš pieķeŗas putnam un tas nu velk šo ātri jo ātri pa ūdeni uz priekšu. Aplūkos putnu tuvāki, ierauga, ka gulbis. Gulbis izvilka pēdīgi malā un tirgotājs priecīgs, ka nav noslīcis. Kad palaida gulbi vaļā, tas pacēlās gaisā un aizlaidās.

Vienu dienu sabijis tai zemē - iegribējās ēst. Te vakarā gulbis klāt un atnes traukā gaļu ar maizi. Paēda tirgotājs un nolikās gulēt. Otrā dienā gulbis tāpat atnesa ēdienu un atkal aizlaidās. Tā viņš to kopa katru dienu . Tirgotājs brīnās, kas tas par putnu, tik rūpīgi viņu kopdams. Beidzot viņš ierunāsies ar gulbi, vaicādams: "Tu, gulbi, esi teicams putns, saki, vai tu runāt arī spēj ?"

Gulbis atbild: "Varu gan!"

Tad tirgotājs skaidri iekliedzas priekā: "Bij man to ātrāki zināt, cik tad laiks būtu aiztecējis īsi! Pateic man, kas tāds esi?"

Gulbis atbild: "Esmu tas mironis, ko tu - atminies - no ķēniņa atpirki. Tu mani toreiz no kauna paglābi, es tevi par to atkal no nāves izglābu. .Drīzumā būs gads un seši nedēļi aiztecējuši jau un nu ministris, kas tevi ūdenī iegrūda, patlaban taisās tavu sievu precēt - ķēniņa meitu. Tādēļ vien jau tevi slīcināja, lai pats tiktu par ķēniņu."

Tad tirgotājs iesaucās: "Kā! vai tad mana sieva ir ķēniņa meita?"

"Kā tad! Tavi akmiņi ķēniņam nebūt nebija vajadzīgi, bet viņš, nevarēdams citādi, tavu labu darbu atlīdzināt, bija nodomājis tevi par mantinieku iecelt. Jau kāzas lai bija sarīkojis, gaidīdams tikai tevi pārbraucam ar viņa meitu, tomēr tavā vietā pārbrauca ministris ar tavu sievu, melodams ķēniņam, ka tu esi neviļot iekritis jūŗā un liela zivs tevi esot aprijusi. Ilgi ķēniņš pēc tevis nobēdājās, beidzot bija arī ar mieru atdot ministrim savu meitu un iecelt par savas valsts mantinieku; rītu svinēs kāzas. Tava sieva ne pavisam nemīlē ministri, bet ķēniņš tomēr grib, lai paliek viņam par sievu. Šovakar tu sēdies man mugurā, es aiznesīšu tevi turp. Kāzās būs arī pirmais ķēniņš, no kā tu sievu atpirki. Es tevi aiznesīšu, ievedīšu pilī un tad zini pats, kas tev darāms."

Tirgotājs uzsēdās gulbim mugurā un vaicāja: "Cik tālu būs no šejienes līdz turienei?"

Gulbis atsaka: "Divi simti jūdžu; bet par stundu būsim tur." Novakarēs viņi bija jau viņā malā, un gulbis tad sacīja: "Tā tava laime, ka uzbildināji mani, es tevi pirmais bildināt nevarēju ar valodu."

Ievedis viņu pilī, gulbis pazuda. Bet tirgotājs, cauru gadu pa smiltim vārtīdamies, bija vienās lēverēs noplīsis, gluži pēc nabaga, un tādēļ apmetās pie citiem nabagiem ķēniņa kukņā. Kavējās, kavējās tur, kamēr iznāca abi ķēniņi, arī līgava atnāca un atnesa nabagiem dāvanas. Ķēniņš jau nemaz nebūtu ieaicinājis svešo ķēniņu kāzās, bet meita viņam aplam lūdzās, lai jel aicinot. Iznāca ķēniņi un ķēniņa meita un deva katram nabagam pa dāvanai. Pieiet tirgotājam pašam beidzamajam klāt un nu svešais ķēniņš ierauga tirgotājam kabatas pulksteni un dārgu gredzenu pirkstā. Viņš sāk vaicāt: "Tev kabatas pulksteņi un dārgi gredzeni - un tomēr dāvanas gaidi. Saki, kur tu ņēmi gredzenu ar manu ģīmetni, ar manu vārdu?"

Tirgotājs atbildēja: "Pats man iedevi piemiņai, kad atpirku mironi."

"Bet kur tad pulksteni ņēmi?"

"Pats man iedevi piemiņai, kad atpirku divas sievietes."

Svešais ķēniņš sacīja: "Nu tad tu biji taču bagāts - kā tad tagad esi nabags palicis?"

Tad tirgotājs visu smalki izstāstīja, kas ar viņu noticis. Ķēniņš un viņa sieva, to dzirdēdami, nevarēja vairs ilgāk ciest, pagāja sāņus un raudāja. Beidzot turienes ķēniņš sacīja svešajam ķēniņam: "Es to lietu nevaru izšķirt. Nobeidz tu manā vietā!"

Svešais ķēniņš izgāja pie viesiem goda zālē un sacīja : "Ko būs darīt ar tādu cilvēku, kas, vēlēdamies pats par ķēniņu tikt, nomaitā ķēniņa mantiniel,.u?"

Visi viesi iesaucās. bet sevišķi jo dikti brūtgāns (ministris): "Tāds ar visbargāko sodu sodāms." Ministris jau domāja, ka kāds pēc viņa dzīvības tīko.

Tad ķēniņš lika no kukņas ievest tirgotāju goda zālē un vaicāja: "Vai zināt, kas šis ir par cilvēku?"

Viesi paskatās, nodomādami, tas laikam tas slepkava būs un tādēļ saka: "Viņam jau pavisam ir slepkavas izskats."

Bet ķēniņš teica: "Šis ir mans dēls un pēcnācējs, bet ministri ieslēdziet važās, tad pastāstīšu, kas tā par lietu."

Ministris pārbijās, bet vēl visu nenoprata. Kad ķēniņš galu no gala bija izstāstījis, tad visi piekrita, ka ministrs sodāms ar nāvi, lai gan tirgotājs par viņu aizlūdza ķēniņu. Ķēniņa meita sāka no prieka raudāt, un tagad viņu jau otrreiz salaulāja ar tirgotāju paša ķēniņa priekšā. Visa valsts nu priecājās; ka tā bija noticis. Svešais ķēniņš prasīja piedošanu, ka viņš tā izturējies pret ķēniņa meitu. Bet ministri sodīja ar nāvi, ko arī neviens nenožēloja.

Vecais ķēniņš pēc tam drīz nomira un par ķēniņu nu palika tirgotāja dēls. Viņš nu dzīvoja laimīgi un labi kopa savu valsti.