2. A. 506. J. Pločkalns no Talaža, Meku pagastā pie Limbažiem. Fr. Brīvzemnieka kr. 126. piez.

Vienam tirgotājam bijuši divi dēli. Abi viņi aizbraukuši uz svešu zemi (Turciju), katrs ar trim kuģiem, piekŗautiem ar tēva precēm. Svešajā pilsētā viņi ieraudzījuši vienam namam tādu virsrakstu: "Še ir trīs meitas ieslodzītas. Kam tīkas, lai izpērk no cietuma. Viens tirgotāja dēls grib iet pie ķēniņa meitas atpirkt, otrs ne. Pirmais tomēr aiziet un atpērk par trīstūkstoši rubļiem; bet meitas, kauču skaistules, ir mēmas. Tālāk labdarīgais tirgotāja dēls atradis svešajā pilsētā karātavas, karātavās cilvēku, bet pie karātavām arī uzrakstu: "Šis cilvēks mira; neaizmaksājis savus parādus. Arī šo nomirušo parādnieku viņš atpircis. Bet otrs brālis pa tām starpām bija aizrakstījis tēvam, cik neprātīgi viņa dēls izturas. Tēvs paziņo turku ķēniņam, lai dēls vairs atpakaļ uz mājām negriežoties. Bet svešzemes ķēniņš māk taču jaunā tirgotāja labdarību cienīt, iedod tam divreiz tik daudz kuģu un naudas, nekā bijis priekš tam, noteikdams cieši, lai griežoties uz mājām ilgāki par vienu dienu nekur lai neuzkavējoties. Bet netālu no malas viņš saslimst. Kubi iegriežas ostā uz rēdiņu un tur viņš apprecē skaistāko no mēmajām meitām. Pēc tam braucis tālāk uz tēva pilsētu. pārdevis savu mantu, nopircis lielu namu un atvēris lielu pārdotavu. Māte, to padzirdējusi, pierunājusi tēvu, lai iet dēlu apraudzīt. Tēvs gājis, bet nesaticis dēlu ne pirmā, ne otrā gājienā, trešā, tad arī māte gājusi līdz, nu saticis gan. Tēvs, māte saredzējušies, apsveicinājušies ar dēlu un viņš visu laidis pār galvu, piedevis. Tad bagātais tirgotāja dēls atkal sadomājis braukt ar precēm uz citu svešu zemi un sieva nu iedevusi līdz zīda drānu, izrakstītu visapkārt ar nesaprotamiem vārdiem. Aizbrauca svešā zemē, turienes ķēniņš saņem tirgotāju kā savu znotu, iztaujādams, kur un kā viņa meitu dabūjis. Tirgotājs izstāsta visu un šis tad sūta trīs kuļus ar trim ģenerāliem meitai pakaļ, lai brauktu atpakaļ un dzīvotu tur ar visu savu vīru. Pārbrauc tirgotājs mājā lūk, sieva jau var parunāt ar abām jumpravām. Viņas visas trīs tikušas noburtas, tāpēc ka pretojušās ķēniņam par sievām palikt. Kad nu meitas dabūja dzirdēt par savu tēvu, tūdaļ brauca pie viņa projām. Bet jūŗā ģenerāli aiz skaudības, ka nieka tirgotājs būšot viņiem par kungu, sarunājās to noslīcināt un iemeta jūrā. Viņu izglābj putns, aiznesdams uz saviem spārniem klints kalnā. Tur putns pienes arī barību. Beidzot viņš savāca lielu pulku gaļas un sacīja: "Sakrauj visu šo krājumu man virsū un pats lai sēdies man virsū. Tiklīdz galvu pagriezīšu atpakaļ, iemet man gabalu gaļas rīklē." Labi. Putns pacēlās gaisā un skrēja pa jūŗu veselas divdesmit dienas. Skrēja, skrēja un tirgotājs tikai iemet šim pa kumosam mutē. Te patlaban krasts jau redzams - nav vairs gaļas. Gan putns griež galvu atpakaļ, gan beidzamos spēkus netaupa, bet jau , laižas zemu līdz ūdenim un drīzumā turpat kritīs jūŗā iekšā. Tad tirgotājs atšķēla savai pašai kājai gabalu gaļas, iemeta putnam mutē un nu putns sasniedza gan malu. Malā putns atkal izvēma kājas gabalu, pielika savai vietai, un tirgotājam kāja atkal vesela. Vēl putns pieteica: "Steidzies uz ķēniņa pili. Pa deviņi dieni tavu sievu laulās ar vienu ķēniņa ģenerāli. Tikai pārmaini savu apģērbu, citādi ģenerāļi tevi pazīs un nelaidīs iekšā. Pateicos tev, ka atpirki mani no karātavām; ķēniņa pilī ieiedams, apmeties pie pavāriem, tie tevi pieņems - viss būs labi. "To teicis, putns aizlaidās un tirgotājs atkal steigšus steidzās uz ķēniņa pili. Ceļā viņš satikās ar vienu strādnieku, gluži noplīsušu. Tirgotājs laka strādniekam: "Nāc, izmainīsim apģērbus!" Strādnieks baidās un negrib. Tirgotājs sola simtu dukātu piedevām - strādnieks vēl ne; tirgotājs sola pusotra simta dukātu- strādnieks vēl ne; tirgotājs sola pilni divisimti -strādnieks vēl ne. Beidzot tirgotājs aizgāja strādniekam līdz uz mājām un tur tad dabūja par savu apģērbu un par divsimti dukātiem piedevām gluži jaunu kunga apģērbu. Pārģērbās tirgotājs un gāja tālāk, sestajā dienā nonāca ķēniņa pilsētā. Iegāja pilsētā, salīga pie ķēniņa pavāra par darbinieku nest malku un ūdeni. Bet viņš bija veikls zēns, pavāri viņu drīzi iemīlēja, jau deva tīrīt nažus un dakšiņas. Bet viņš netīrīja vis nažus un dakšiņas - gāja labāk dārzā savas sievas loga priekšā dziedāt kādu dziesmu, ko pati tam bija agrāk iemācījusi. Sieva izsūta vienu kalponi paskatīties, kas dzied, bet viņš izturas ar kalponi tik rupji, ka tā atskrien atpakaļ. Tāpat notiek arī vēl ar otru kalponi. Neko darīt, ies pati sieva skatīties, kas tas dziedātājs. Iziet pie viņa - vaicās: "Kur tu tādu dziesmu mācījies? "Viņš atbild: "Ta un ta pilsētā no savas sievas." "Tad tu mani pazīsti?" Man liekas, ka esi mana sieva." Šī atbild: "Ja, esmu gan!" Nu šī aiziet pie ķēniņa: lai dodot to darbinieku no kukņas viņai par sulaini. Ķēniņš mierā. Kad abi bija kopā sagājuši, viņš ņēmās izstāstīt. kā izglābies no jūras briesmām. Arī ķēniņa meita pastāstīja, kā ar viņu noticis, piemetinādama: "Gan tevi meklēju, gan meklēju - nekur atrast; beidzot pienāks man ģenerāļi klāt; sacīdami: ,,Zvēri, ka no sava vīra atsakies un solies vienam no mums par sievu; ja ne - jūŗā iekšā!" Ļoti gribēju vēl ar savu tēvu, māti saredzēties, tādēļ apsolījos. Rītu mani laulās ar vienu ģenerāli. Bet pagaidi! Šovakar saradīsies viesi, klās galdus un tu nesīsi pirmo maltīti. Tiklīdz ienāc istabā, kur viesi, klūpi ar nesamo. Tad sūtīšu tevi pēc otras maltītes. Otru maltīti nesdams, pieej pie galda un paklūpi taisni apakš galda, bet ēdienu uzlej sev uz krūtim. Tad ievedīšu tevi sānu istabā, kur tik ilgi paliksi, kamēr saukšu." Labi. Viesi sabrauca un priecājās; sedza galdus un gaidīja ēdienus. Tirgotājs nesīs pirmo maltīti - klūp un uzlej ēdienu sev virsū; nesīs otru --- atkal izlej. Ķēniņa meita aizved viņu, liek pārģērbties vislabākās drēbēs un gaidīt, kamēr saukšot. Sāka citi sulaiņi nest ēdienus uz galda un viss gāja savu ceļu, kā vajadzīgs. Te ķēniņa meita piepēži ievaicāsies savam brūtgānam: "Man pazuda pūram atslēga - liku jaunu taisīt; pataisīja jauno pa tām starpām atradās vecā. Taisnība - jaunā ir skaista, tomēr vecākā labāki aprasta, krietnāki arī slēdzama. Kuŗu no abām atslēgām lai lietoju?" Ģenerālis atsaka: "Jaunā atslēga pakarama naglā, vecā lietojama." Tad ķēniņa meita mudīgi paceļas, iesauc no otras istabas tirgotāju lielistabā un saka: "Lūk, vecā atslēga, ko jūŗā iemetāt; bet tu ar saviem biedriem esat jaunā atslēga. "Tūlin ģenerāļiem ir kaŗotes no rokām izkrita. Bet ķēniņš bija ļoti bargs: -- pavēlēja visus trīs ģenerāļus pakārt, kauču gan tirgotājs par viņiem lūdza.