3. A. 506. A. Lerchis- Puškaitis Džūkstē- Pienavā. LP, I, 37 (11).

Nabaga vīrs iedevis savam vienīgam dēlam 30 kapeikas un sūtījis lierēt. Jauneklim pirmo nakti iegadās gar kapsētu iet, kur ierauga kautko baltu kūņojamies un nobraikšķam. Viņš atveŗ vārtus, paskatās un ierauga vīru, kas ar gaŗu pātagu nosvīdis peŗ vienu līķi. "Kādēļ tā?" jauneklis uzprasa. "Jā, pērējs atbild, "šis, nupat šodien apraktais, palika man mirstot 30 kapeikas parādā. "Še tev 30 kapeikas, bet neperi aizgājušos!" jauneklis lūdz"un atdod pērējam savu vienīgo ceļa naudu. Nu esam līdzīgi! Vai neteicu, ka dabūšu savu naudu atpakaļ?" pērējs, priecīgi izsaukdamies, aprušina nelaiķi un aiziet. Jauneklis,vēl gabalu gājis, beidzot vēlu jo vēlu, sasniedz vienu krogu un noliekas, ne ēdis, ne dzēris, gaŗšlaukus pie krogus krāsns. Te pēc pusnakts sāk kāds stipri dauzīties aiz durvim. Meita iet raudzīt, bet neatron neviena. Pēc brītiņa atkal izcēlās troksnis. Krodzeniece iet raudzīt, bet tāpat neatron neviena. Nav ilgi, te dauzās vēl jo stiprāki. Nu iet jauneklis raudzīt un ko domā - ierauga durvju priekšā to pašu līķi, kuŗa vietā ne ilgi bija samaksājis trīsdesmit kapeiku. Še, krietno puisi, tavas trīsdesmit kapeikas atpakaļ. Paldies, ka mani izglābi no pēriena. Ej no šīs dienas, kur vien gribi, visur tev palīdzēšu." Jau pirmā dienā puisim bija laime, jo krodzeniece to pacienāja par velti, tamdēļ vien, ka izgājušā naktī spoku aizdzinis. Puisis drīzi sasniedz vienu pilsētu un iestājas pie veca, veca kunga dienestā. Jaunais sulainis māk tā savam kungam iztapt, ka šis - drīzi pēc tam mirstot - noraksta sulainim visu savu mantu un pavēl, mirstamā gultā guļot, to salaulāt ar savu istabas meitu. Līdz ko kungs miris, te senākā istabas meita, tagadējā sulaiņa sieva, izstāsta savam vīram, ka esot kāda princese. Šī esot pārdota vecajam kungam par verdzeni. Viņa būtu teikusi gan ātrāk, bet nedrīkstējusi. Tā nu jaunais pāris kādu gadu dzīvo itin laimīgi. Te vienā dienā iebrauc varens kuģis pilsētas ostā un sāk klaušināt pēc princeses. Ko nu vairs gaidīt? Abi dodas uz kuģi un brauc pie ķēniņa. Uz jūŗas kuģa kapteinis iesviež princeses vīru jūŗā ar visu pusgadu vecu bērniņu un piespiež princesi, lai teicot tēvam, ka tikai viņu precēšot un citu nevienu. Princese gan raud pēc vīra un bērniņa, bet kapteinis solās arī viņu noslīcināt, ja nedarīšot pēc viņa prāta. Senākais līķa izglābējs nenoslīkst vis. Viņš iekrīt zārka vākā, kā laiviņā. Zārks peld pa nakti itin tuvu kuģim pakaļ, bet pa dienu atstatāku, lai nepamanītu. Kuģis drīzi sasniedz ķēniņa pili un arī zārka vāks izpeld laimīgi ar īsto ķēniņa znotu malā. Ķēniņa znots salīgst pie kāda zvejnieka par puisi un ved otrā dienā zivju vezumu pie ķēniņa pils pārdot. Te atveŗas logs un viņa sieva izbāž galvu pa logu. Viņa to nepazīst, viņš gan. Trešā dienā tas brauc atkal ar vēl lielāku vezumu un pārdod uz ātru roku visu ķēniņa pili. Princese tagad nonāk un pamana, naudu mainot, viņas šūto naudas maku un laulības gredzenu. Ātrumā nevar nemaz iedomāties, kā tas varētu būt. Piesauc zvejnieka puisi sāņus un uzprasa, vai neesot tik viņas vīrs. Jaunais zvejnieks izstāsta no galu gala, pie kam norunā ritu klusu pilī ielīst un paslēpties. Rītu pēc ķēniņa gribas bija kapteinim ar princesi kāzas. Princese atkal atstāsta visu notikumu tēvam. Ķēniņš par tādu blēdību dusmojas un saka: "Šis neģēlis, kapteinis, lai pats rītu sev sodu nospriež!" Kāzu dienā viesi pa tūkstošiem saronas pilī. Te ķēniņš nosēžas savā krēslā un saka uz viltīgo brūtgānu: "Man bija pazudusi naudas kambaŗa atslēga. Liku citu nokalt, bet vakar viņu atkal atradu. Saki tu man, kuŗa atslēga labāka, vai jaunā vai vecā?" Brūtgāns atbild: "Augstais ķēniņ'! domāju, vecā daudz labāka, tādēļ ka viņa vairāk parasta. "Tu pareizi spriedis. Bet saki, kur tad lai jauno lieku?" "Nu, kur nu citur, kā savā vietā jāpakaŗ. "Tā," ķēniņš saka uz kapteini, "tu nu izspriedi pats sev taisnu tiesu. Tu esi tā jaunā atslēga, kas pakaŗama, un tur viņas istabas stūrī stāv vecā atslēga, manas meitas īstais vīrs. Nāc šurp! Laulības šodien gan nav vairs vajadzīgas, bet kāzas tomēr varam svētīt tādēļ ka toreiz, manam bērnam laulājoties, nevarēju klāt būt." Viltīgo kapteni tūlīt pakāra, kā pats bija spriedis, un kāzu viesi līksmojās trīs dienas un naktis. Trešā dienā kāzām gandrīz beidzoties, atveŗas durvis un veca, veca vecenīte rāmi ielien ar mazu bērniņu, teikdama: "Še, ķēniņa znots, tavs bērniņš, ko no jūras viļņiem izglābu un saudzēju. Nu abi esam izlīdzinājušies; tāpat, kā tu toreiz ar manu pērēju trīsdesmit kapeiku dēļ. Ko toreiz man labu darīji, to tagad tev atkal atdarīju." Tā runājot, vecene acumirklī pazūd. Ķēniņš, tagad visu zināt dabūjis, no priekiem par tādu labsirdīgu znotu, pagaŗina kāzas vēl trīs dienas ilgāk un nu tik dzīvoja vienos priekos, ka ne šķirties netika.