4. A. 506. A. Lerchis- Puškaitis Snringalniekos. LP, IV, 39 (7, 1).

Vienam kungam bija dēls kas grib uz svešām zemēm lierēt. 'Tēvs iedod simtu daldeŗu, lai iet. Dēls noiet svešumā un ierauga ceļa malā pakārtu cilvēku. Viņš saka : "Vai tādu nu nederētu aprakt?"

Viņam atbild : "Ja kāds maksātu simtu daldeŗu, tad pakārto gan apraktu."

Dēls atdod visu savu naudu un aprok nelaimīgo. Nu pāriet mājā un pastāsta tēvam, ka redzējis pakārtu cilvēku, ko neviens pats neracis, tādēļ ka palicis simtu daldeŗu citiem parādā. Viņš esot aizmaksājis mirušā parādus un godīgi apracis.

Tēvs teic: ,.Tas viss labi, mans dēls, še tev divsimti daldeŗu un ej atkal lierēt!"

Dēls aiziet svešumā un redz: trīs sievietes iejūgtas arklā, arājam liela pātaga rokā un nu tik dzen nabadzītes nežēlīgi. Viņš teic: "Kas tā nu var cilvēkus mocīt?"

Arājs atbild: "Ja kāds dotu divsimti daldeŗu, tad sievietes no jūga atpirktas.

Viņš atpērk un ved visas trīs uz mājām līdz. Bet tās bijušas trīs ķēniņa meitas, kuŗas tēvs lielā bardzībā pārdevis arājam. Mājā dēls izstāsta tēvam visu, kas noticis, un lūdz meitas pieņemt maizē. Tēvs ar mieru visādi, viņš tik atbild: "Tas, dēliņ, labi, ko tu dari. Še tev trīs simti daldeŗu un ej atka1 1ierēt!"

Dēls aiziet svešumā un redz trīs cietumniekus cietumā raudam.

"Vai, kā tiem nabadziņiem gŗūti jāstāv neēdušiem!"

Viņam atbild: "Ja kāds trīssimti daldeŗu aizmaksātu, tad gan varētu viņus izlaist ārā."

Dēls atdod trīssimti daldeŗu un izlaiž cietumniekus. Nu pāriet pie tēva un pasaka, ko izdarījis. Tēvs saka: "Tas viss labi, manu dēliņ! bet nu palieci mājā pie manis!"

Dēls paliek. Bet vienu dienu tās trīs ķēniņa meitas dēlam iedāvina pašu šūtu, pašu izrakstītu drāniņu. Dēls patencina un domā: "Ja viņas tik skaisti māk rakstīt un šūt, tad pirkšu zīdu, lai tik šuj."

Un nu trīs ķēniņa meitas rakstījušas un šuvušas brīnum skaistas vilnaines, varenus lakatus, ka nebijis rūmes kur salikt. Beidzot dēls uztaisa kuģi un vedīs drānas pasaulē pārdot. Tās ķēniņa meitas brauc līdz.

Bet par nelaimi kuģis nokūlies uz to pilsētu, kur meitu tēvs par ķēniņu. Ķēniņš pazīst savas meitas un atriebdams liek dēlu upē iemest, bet princeses pilī ievest, lai netiek nekur vairs. Bet dēls nedabūjis vis nogrimt. Balts putns atlaižas pie slīcēja, sacīdams: "Turies vēl tik drusku - tūlin palīdzēšu!"

"Laidies, laidies, putniņ, atpūties uz manas galvas, kamēr vēl dzīvs esmu!"

"Negribu atpūsties - gribu tevi glābt! Esmu tā dvēsele, ko pavēlēji toreiz no karātavām noņemt ; nebaidies nemaz -- tu negrimsi. Tevi apakšā trīs galvas tura, tās ir tās, ko no cietuma izpirki. Nāci, 1ieci savas rokas uz maniem spārniem un kājas uz manu asti - iznesīšu uz sausuma.

Putns iznes slīcēju paša ķēniņa dārzā un tad pazūd kā ūdenī. Slīcējs novelk slapjās drēbes un izžauj uz krūmiem, bet pats paslēpjas biezumā, kamēr drānas izžūtu.

Pa to laiku trīs ķēniņa meitas nezin kā iztikušas dārzā un brīnās: "Ja viņa slapjās drānas te, tad viņš pats arī būs."

Nu meklē. meklē raudādamas - nevar atrast. Bet kamēr šīs meklē drānas izžuvušas. Slīcējs klusu aprauj drānas un sāk meitas aurēt. Šīs atskrien no otra dārza stūra itin priecīgas: "Tašu tu nenoslīki! Bet lūdzams neaurē tik dikti. Tēvs guļ dienasvidu, kad neatmožas. Tad mums un tev nelabi. Labāki būtu, ja mēs pa to laiku visi četri bēgtum uz kuģi no tēva vaiga."

Dēlam nebija jāteic divreiz, tūlin ar meitām uz savu kuģi un prom. Ķēniņš uzceļas - ne vairs kuģa, ne meitu.

Visi četri nu aizbrauc uz citu svešu pilsētu dārgās drānas pārdot. Tie pilsētnieki tik skaistus lakatus nebija ne redzējuši, ne sapņojuši, viņi pērk kā traki, un maksā, ko vien grib. Drīzumā viss kuģis pārdots un dēls nu pārbrauc ar meitām pie sava tēva atpakaļ ar tik daudz zelta, ka uztaisa pats sev pili. Nu apprec jaunāko ķēniņa meitu un dzīvo 1aimīgi. Arī abas sievas māsas pili nodzīvo mūžu.