5. A. 506. A. Lerchis -Puškaitis Džūkstē. LP IV, 37 (7, 1).

Viņos laikos kāds ļoti bagāts kuģinieks sūta savu dēlu ar precēm uz svešu zemi. Dēls pa jūru aizbrauc uz svešu pilsētu un itin ātri pārdod savu preci. Patlaban grib uz mājām braukt te pamana vienu līķi, pilsēta malā nosviestu. Brīnumi gan, kas tie par ļaudim - nevīžo ne mirušus paglabāt!" dēls iesaucas. "Nebrīnies nemaz," pilsētnieki atbild, "pie mums tas likums: ja kāds mirst, parādus nenomaksājis, tad tādu ātrāk nerok, kamēr parādi nav aizmaksāti." "Cik tad mirējam parādu bija?" "Sieks zelta, sieks sudraba!" "Labi! še būs sieks zelta, sieks sudraba, bet līķi nu atdosit es viņu godīgi paglabāšu." Dēls paglabā līķi un patlaban nāk no kapsētas atpakaļ. Te dzird: "Ļaudis, sanāciet, sanāciet uz tirgu - tūlin pārdos dārgu verdzeni!" "Cik tā verdzene maksā?" "Sieku zelta. sieku sudraba." "Labi! še jums zelts, še sudrabs, atdodiet pārdodamo man Tā notiek. Dēls aizved verdzeni uz savu kuģi un vedīs uz mājām. Bet uz ceļa viņam šī tā patīk tā patīk. Un ko gaidīt, pats pircis, pašam pieder - tūlin bildina sev par līgavu. Verdzene nezin kā ar mieru. Abi jaunie ļaudis visu ceļu nu par kāzām vien runā, bet Pārbrauc mājā - tēvs izjauc visas kāzas. Ak tā! naudu izbārstīt par sievišķiem un tad vēl beidzot tādu pasaules klejotāju precēt - to tik ne, kamēr manas acis atvērtas - ne par ko!" Dēls gan izlūdzas - nelīdz. Kad jau ne ne, bet citu tikpat neapņemšu!" dēls atbild vecajam. Bet vecais par to vārdu tik dusmīgs, tik dusmīgs, un tā paņem koku un izdzen abus pa durvim. Dēls paņem savu līgavu pie rokas un aiziet. Bet drīzi tam laimējās pašam savu kuģi uzbūvēt, vēl lielāku nekā tēva kuģis. Uz kuģa gala viņš uzbildē savas līgavas bildi un tad notura priecīgas kāzas. Pēc kāzām uzrunā vienu kapteini, kas zinot svešu svešu pilsētu, kur preces brīnum labi pērkot. Pielādē jauno kuģi un nu brauks kapteinim ar visur savu sievu līdz. Brauc, brauc - nemaz gala sabraukt. Uz vienu reizi jaunā sieva iesauksies : "Skat, vīriņ, tur viņus augstos torņus. Tie mana tēva pils torņi. Tagad zinu visu, līdz ko torņus ieraudzīju, tūlin atcerējos, ka esmu ķēniņa meita, priekš gadiem savam tēvam burvenes nozagta. Burvene man atņēma atmiņu, bet tagad atceros visu!" Kapteinis, to dzirdēdams, iziet uz viltu, viņš slepeni iegrūž jauno vīru jūŗā un uztiepj viņa sievai: "Tev būs teikt, ka esmu tavs brūtgāns, citādi tevi arī iegrūdīšu ūdenī!" Nekā darīt - nabaga sievai jāapsolās melot tēva priekšā. Beidzot nobrauc pie pilsētas. Kuģis apstājas iepretim ķēniņa pilij. Visi pilsētnieki nāk drūzmām jauno stalto kuģi skatīties. Pēc laiciņa iznāk arī pats ķēniņš, tas piepēži ierauga uz kuģa gala sava bērna bildi un tūlin sasit rokas: "Kas tik tādu bildi mālējis?" Kapteinis panāk ķēniņam pretim, melodams: "Es, es, ķēniņ, mālēju bildi tā manas brūtes bilde. "Kā mana meita tika tev par brūti?" "Izpestīju no verdzības - pārvedu!" Ķēniņš, ieraudzījis pēc tik ilgiem gadiem savu bērnu, no prieka tīri pārņemts un nezin kapteinim, kā pateikties, ko izdarīt. Un tas ,nebija ne apskatījies - otrā, trešā dienā - mans kapteinis ar ķēniņu jau norunājuši par kāzām, tā kā uz jaunnedēļu. Bet ķēniņa meita māk taču ķēniņam ierunāt: viņa esot nogurusi, gribot kādu pusgadu iedzīvoties, apradināties, gan jau gan kāzas vēl panākšot. "Labi, labi!" ķēniņš atteic, "esmu visādi ar mieru." Arī kapteinis apmierinās, domādams: "Tikpat pagalam tu esi, gan jau tavu sievu pēc pusgada dabūšu!" Bet ķēniņa īstais znots nebija vis pagalam, tai brīdī, kur kapteinis to jūrā iegrūda, gadījās tāds prauls, kā mazs plostiņš, viņam apakš muguras. Prauls peld, peld - beidzot iznes slīcēju uz mazu saliņu un tad nožūd acu priekšā Uz šīs saliņas slīcējs sadzīvo pusgadu, jēlas zivis ēzdams un vienmēru pēc savas sievas raudādams. Tai vakarā priekš pusgada. ķēniņa pilī sabrauc kāzinieki, rītu bija jālaulā kapteinis ar ķēniņa meitu. Bet uz jūŗas salas pie slīcēja to vakaru atnāca svešs vīrs, sacīdams: "Nesērojies pēc savas sievas! Dodi man pusi no savas mīlestības mantas, tad iznesīšu tevi pie sievas." "Labi! visu ko apsolu - nesi tik mani pie sievas!" Un tai pašā acumirklī slīcējam uznāk salds miegs, viņš aizmieg. Un. re. otrā rītā, kad atkal atmodās, tīri pārbrīnējās, nebija vis vairs uz jūŗas salas, bet ķēniņa pilī pie savas sievas. Kā tur aizticis, to ne sieva redzējusi. ne arī pats manījis. Ķēniņš, visu zināt dabūjis, piesauc kāziniekus ar viltīgo kapteini un tad saka tā: "Klausies, kaptein, man nozuda atslēga, liku jaunu uzkalt. Bet šorīt veco atslēgu laimīgi atradu, kur lai nu jauno lieku?" Jāpakar!" kapteinis atbild. Labi! tu esi tā jaunā atslēga - tūlin pakārsim tevi!" Viltīgo kapteini pakaŗ, bet īsto ķēniņš ieceļ par savu pēc nācēju. Tā paiet pāris gadu. Ķēniņa znots vienu dienu auklē savu mazo dēliņu. Piepēži atveŗas durvis un svešais vīrs, kas toreiz uz salas gadījies, ienāk istabā, sacīdams: "Dodi nu man pusi no savas mīlestības mantas, kā toreiz solījies!" "Ja, es jau nemaz nezinu, kas tas ir: mīlestības manta?" "Tas, kas tev rokā. tavs dēliņš." "Apžēlojies, kā lai pusi no dēla tev atdomu?" "Ja nevari dot, tad tev jāpaliek man parādā. Re, to jau tik gribēju. Es biju tev parādnieks, bet tagad esi arī man parādnieks - nu esam līdzīgi!" Ķēniņa znots nesaprata, viņš paskatījās acīs. "Neskaties vis, es esmu tas līķis, kam tu aizmaksāji parādus. Es esmu tas prauls, kas tevi izglāba, es esmu tas vīrs, kas tevi pie sievas aiznesa." To sacījis, svešais pazuda acumirklī.