6. A. 506. Skolnieks R. Tupesis no 75 g. v. A. Jurķa,K.Lielozola kr.

Reiz bija viens gans, kas sāka jau no pašas mazienes lopus ganīt. Labi liels viņš nogāja pilsētā par pārdevēju pie kāda kunga. Viņš bija kungam ļoti uzcītīgs un paklausīgs. Kungs mirdams atdeva tam tādu mazu bodīti par tādu uzcītību un paklausību. Viņš bija taupīgs; un viņam klājās bodē ļoti labi. Viņš palika arvien bagātāks, kamēr beigās tika par lielu, lielu kaufmani. Kaufmanim bija sieva un viens dēls. Viņam arī bija daudz kuģu, viņš laida apgrozībā mantas arī ar citām zemēm. Savu dēlu kaufmanis raidīja skolā. Dēls vienu reizi prasīja tēvam, lai laižot šo braukt uz svešām zemēm. Tēvs teica: ,.Nē! nē! ko tu tur darīsi?" Kaufmanis dēlu labi izturēja, un negribēja viņu nekur laist. lai nepazūd, vai jūŗā nenoslīkst. Dēls prasa mātei, lai līdz pierunāt tēvu. Labi. Māte ar dēlu arī pierunā tēvu, un tēvs pēdīgi atvēl šim braukt, bet pieteic kapteinim, lai nepalaiž no uzraudzības. Kapteinis svēti apņemas, ka nepalaidīšot. Dēls iesēd un aizbrauc arī. Dēls nobrauc kādā pilsētā un ļoti labi izdod visas mantas, jo viņš ir izveicīgs un māk visas valodas, kā jau skolā gājis. Viņam iznāk vairāk nekā citas reizes. Dēls prasa, lai laižot iet pastaigāties. Kapteinis piesaka, lai tikai neapmaldoties. Dēls apsolās, ka būšot ātri atpakaļ, kapteinis laiž arī, lai jau iet. Dēls staigā pa pilsētu un redz, ka vienu beigtu vīru tā sit, tā sit, ka put vien. Dēls apžēlojas un saka tiem sitējiem, lai to viņam pārdodot. Labi. Sitēji ir jau arī ar mieru pārdot. Dēls prasa, cik tad šie maksas gribēšot. Sitējs atbild: seši taukši. Tūlin samaksā dēls seši taukši un vīru paglabā. Dēls noiet atpakaļ uz kuģi un teic, ko viņš padarījis. Kapteinis sapīcis un rājas tā, ka bail, ka miroņus pērkot, būtu labāk varējuši mantas vairāk iepirkt. Nu labi. Pārbrauc mājās. Dēls tūlin pasaka tēvam, ko viņš padarījis. Tūlīt tēvs sāk rāties, nekad vairs nelaidīšot braukt uz svešām zemēm; nemaz nedrīkstot prasīt, ja tādas muļķības izdarot. Tēvs atkal vēl raida dēlu skolā, jo esot vēl muļķis un nezinot, ko darot. Dēlam skolā ejot atkal iegribas redzēt svešas zemes. Dēls prasa tēvam, lai laižot redzēt atkal svešas zemes. Tēvs saka: "Tu vēl esi muļķis, tu pērc miroņus, es tevi nelaidīšu." Labi. Dēls griežas atkal pie mātes, rasi atkal līdzēs tēvu pierunāt. Māte galu galā arī apsola laist un līdz tēvu pierunāt. Tēvs nu atkal apsola laist dēlu uz svešām zemēm, bet pieteic kapteinim, lai dēlu uzraugot un nelaižot nekur projām, ka nepazūdot. Kapteinis apsolās arī labi piekavāt, bet tas bija cits kuģis, un arī kapteinis bija cits. Dēls nobraucis atkal citā pilsētā, kur viņš bija pirmo reizi, un pārdod savas mantas dārgāki kā citas reizes, jo ir izveicīgs un māk runāt visādās valodās. Pēc andeles dēls prasa kapteinim, lai laižot iet pa pilsētu pastaigāties. Kapteinis laiž, bet piesaka, lai tikai neapmaldās. Dēls apsolās ātri atnākt atpakaļ. Dēls staigā Pa pilsētu un redz, ka trīs skaistas jaunavas ved kārt. Viņas bija apburtas ķēniņa meitas un atdzītas šurp pa gaisu. Viņas bija tā apburtas, ka nezināja savus vārdus un vietu, no kurienes viņas atnākušas. Kas tajā pilsētā nevar uzrādīt, no kurienes ir, to tur tūlīt pakaŗ. Bet apburtas viņas tādēļ, ka atraidījušas visus preciniekus, kas atpirkuši burvi, lai viņas apbuŗ. Kaufmaņa dēls prasa, lai pārdodot viņam tās meitas. Tūlīt ir jau ar mieru pārdot par desmit tūkstošiem. Dēls tūlīt samaksā visu naudu un ved jaunavas uz kuģi. Kuģī meitas neliek atsevišķā istabā, tur pie meitām stāv kaufmaņa dēls un runājas ar viņām. Un galu galā dēls ar vienu meitu apprecās, salaulā viņus kapteinis. Meitas pastāvīgi stāv uz kuģa, arī tad, kad dēls pārbraucis mājā. Bet tēvs nezināja, ka viņa dēlam ir jau sieva. Kādu dienu tēvs gāja skatīt kuģi un redzēja trīs jaunas meitas. Kaufmanis prasīja kapteinim, kas tās tādas esot par meitām. Kaufmanis atteica, ka viena no tām esot viņa dēla sieva. Kaufmanis uztraucies, ka viņa dēls esot apprecējis tādu pasaules kleidoni. Tēvs no piktuma atdod dēlam vienu bodi un vienu kuģi, lai strādā pats, tad redzēšot, kā šim klāšoties. Meitas tur dēls savā namelī, un viņām tur klājas labi. Dēls pastāvīgi brauc un tirgojas ar svešām zemēm. Kādu reizi viņš pārbraucis no svešām zemēm, pāriet mājās un apliekas gulēt dienasvidu. Viņš dzird, ka viņa sieva sāk ar tām divām māsām runāt: ja viņas būtu pie ķēniņa, kas tad viņām nekaitētu, varētu dzīvot bez bēdām. Viņš piecēlies un acis berzēdams teicis, kādu sapni redzējis. Meitas tūlīt sāk runāt, ka viņas esot tā un tā ķēniņa meitas no tās un tās pilsētas. Tagad meitas zin, ka apburtas, un burvība tūlīt nokrīt. Meitas tūlīt raksta vēstuli un dod, lai ved ķēniņam, bet vecākā meita iedod vēl savu gredzenu līdzi. Labi. Dēls nobrauc tādā un tādā pilsētā. Viņš iet pa pilsētu un prasa, kur esot tas ķēniņš, kam tās meitas pazudušas. Tūlīt viņu saņem cieti, jo nav brīv runāt par ķēniņa meitām, citādi ķēniņam uznāk liels žēlums, un viņš nevar aizmirst savas meitas. Kas to dara, tas tūlīt jāpakaŗ. Visi ierēdņi tūlīt klāt un ved šo Pie karātavām, bet viņš lūdz, lai ]auj ar ķēniņu drusku parunāt. Labi. Atļauj arī. Aizved pie ķēniņa un iesauc iekšā namā. Ķēniņš prasa: "Kas jums ir teicams?" Viņš iedod vēstules un gredzenu. Ķēniņš tūlīt pazīst savas meitas gredzenu un saka, lai nākot iekšā istabā, bet ierēdņiem uzkliedz: "Vai jūs iesit labāk pie vella, nekā jūs nāksit cilvēkus kārt!" Visi ierēdņi tūlīt iet nokaunējušies projām. Ķēniņš ar' ieiet iekšā, pacienā savu viesi un aprunājas. Viņš izstāsta ķēniņam visu, kas noticis. Ķēniņš lec līdz griestiem no prieka, ka viņa meitas ir atrastas. Tūlīt dēls brauca mājā vest visas meitas ar kuģi šurp. Arī viens augstmanis braucis līdz, kas senāk gribējis precēt vienu ķēniņa meitu, bet citi bijuši pretī, ka viņš dabū ķēniņa meitu, tāpēc atpirkuši burvi, lai apbuŗ visas trīs meitas. Kas gribēja braukt, tas bija ministŗa dēls. Viņš bija ļoti priecīgs, ka ir atrastas zudušās meitas. Projām braucot ķēniņš vēl teicis, lai vedot savu tēvu un māti ar līdzi un lai pārdodot visas bodes un kuģus. Tā nu vigi nobraukuši mājā pie meitām un tēva. Dēls saka tēvam un mātei. lai bodes un kuģus itin visus pārdodot un lai braucot līdzi pie ķēniņa. Labi. Tēvs pārdod visas bodes un kuģus un brauc arī. Brauc ar kuģi, ministŗa dēls ir ļoti laipns ķēniņa znota Priekšā. Vienu reizi ministŗa dēls staigā pa kuģa augšu ar kaufmaņa dēlu. Te uzreiz viņš kaufmaņa dēlu nogrūž no kuģa jūŗā. Kaufmaņa dēls gan vēl sauc, lai nākot palīgā, bet līdz aptura kuli un atbŗauc atpakaļ, paiet liels laiks, un viņš noslīkst. Tēvs ar māti paliek ļoti bēdīgi, ka viņu dēls noslīcis. Pārbrauc mājā un paziņo ķēniņam, ka viņa znots noslīcis. Ķēniņš nu arī paliek bēdīgs. Bēt nu nekas, ko nu vairs darīs, ko nedarīs. Noslīkušo dēlu ierij viena liela zivs un pēdīgi izmet dzīvu jūŗas malā uz smiltim. Ja, ko lai nu dara? Pats viņš nemaz nezin, kur ir izsviests. Viņš staigā gar jūrmalu un redz, ka tur ir viena maza mājiņa. Viņš ieiet mājiņā un redz, ka tur ir viens vecs vecītis, kas pārtiek no zivim. Vecītis viņu nosaucis par Mišku. Tā viņi dzīvojuši un norunājuši. kas katram gadīsies, to dalīt uz pusi. Vienu dienu viņi brauc jūŗā zvejot un dabū lielu lomu zivju. Mans dēls, Miška, brauksim uz pilsētu pārdot zivis, un ņem savas labās drēbes ar līdz, tur dabūsim labu naudu." Kad viņi nobrauca līdz pilsētai, tad vecis sacīja: "Mans dēls, Miška, ej tu pārdot zivis, es palikšu laivā un gaidīšu. Tu esi izveicīgs un proti andelēt." Kaufmaņa dēls nu noveda zivis uz ķēniņa kāzām. Tur viņu sagaidīja sulaiņi, un pavāri nopirka tās zivis. Viņš pats arī tapa lūgts iekšā un sēdināts rindā pie galda, kā jau bagāts kaufmanis. Tur kāzās bija viesi no ģenerāļiem un tiesas kungiem arvienu zemāku līdz pat nabagiem. Tad viņš dabū pamanīt, ka ķēniņš ir viņa sievas tēvs, un ka te ir ar viņa sieva. Tam ministŗa dēlam, kas viņu iegrūda jūŗā, tam ar viņa sievu ir kāzas. Bet viņš tur nevar tikt klāt, tur ir apkārt ministŗi un ģenerāļi. Viņš sāka raudāt redzēdams, ka viņa sievai ir kāzas ar citu. Maltītes laikā nāk visus ķēniņš aplūkot, no diža līdz nabagam. Ķēniņš ienāk kaufmaņus aplūkot un redz, ka viens raud. Ķēniņš pienāk un jautā, kādēļ raudot. Bet dēls bija roku aizlicis aiz acim un nevarēja atbildēt. Bet viņš bija iemetis šķīvī savas sievas gredzenu. Ķēniņš maisa bļodā un skata, vai nav slikta zupa, bet atrod savas meitas gredzenu. Ķēniņš apskatās un redz, ka tas ir viņa pirmais znots. Ķēniņš ved to īpašā kambarī un prasa, kā tas viss noticis. Ienāk iekšā arī visas trīs princeses un saka: "Šis ir tas, kas izglāba mūs no karātavām, tas otrs ir slepkava, to mēs negribam." Ķēniņš saka: "Pagaidiet!" Viņš nu viesiem stāsta šādu līdzību: "Man pazuda atslēga un es liku nokalt jaunu, bet nu es atkal atradu veco. Man tā vecā ļoti labi slēdza, bet nezinu, kā man tā jaunā slēgs. Kuru atslēgu lai nu paturu?" Znots atteic, ka veco paturēt un jauno atstāt, kam piekrīt arī visi viesi. Nu ķēniņš stāsta vēl otru līdzību: "Kāds nabaga vīrs par savu beidzamo artavu nopirka jēriņu. To viņš ļoti mīlēja, ēdināja no sava kumosa un turēja savā klēpī. Otram vīram bija daudz avju, un viņš bija bagāts. Tas atnāca, lika nabaga vīru nokaut un jēriņu cēla saviem viesiem priekšā. Kādu sodu tas būtu pelnījis?" Viņa jaunais znots saka, ka tam vajaga piesiet pie rokām un kājām valgus, piejūgt zirgus, lai sarausta gabalos. To visi apstiprina, jo viņš to ir pelnījis. Tad ķēniņš sauc ārā savu īsto znotu un saka: "Šis ir tas īstais znots, un tu esi pelnījis; lai tevi sarausta gabalos." Visi ģenerāļi pazīst, ka tas ir tas pirmais znots, kas tos ar kuģi veda mājā. Nu jūdz zirgus otram znotam pie kājām, sarausta to gabalos un dzer kāzas atkal pa otru reizi lustīgāki un priecīgāki. Un tā arī ierodas tas vecais zvejs tanīs kāzās. Vecais zvejs saka: "Mans dēls, Miška, kur nu tik ilgi kavējies. Mums jābrauc mājā zivis zvejot." Miška dod naudu un mierina: "Še tev nauda un brauc viens pats, es tev vairs līdz nebraukšu." Bet vecis nav ar mieru un saka: "Mēs norunājām, kāda laime mums gadās tā mums jādala uz pusi." Veci nevar neviens pierunāt, viņš grib tikai pusi. Vecais apjozies ar valdziņu un cirvi roka, grib cirst ķēniņa meitu pušu. Pieliek cirvi pie galvas, nu nu izšaujas tai pa muti mazs zalktis. Vecis sakeŗ, nosit to un tad saka: "Šī čūska tevi apbūra. Nebūtu es nositis, tā drīz atkal būtu apbūrusi. Es negribu ne naudas, ne tavas laimes. Es esmu tas mācītājs, kuŗu tu godīgi paglabāji; tu neiekriti jūŗā, bet manā mutē, un es biju tā zivs, kas izvēma tevi jūrmalā."

Piezīme. Epizode par jēriņu ir cēlusies no bībeles, ?. Zām. 12, 1-4. P. Š