3. A. 508. J. Kauliņš Sausnejā. R. Auning "Ü ber den lettischen Drachen-

Mythus", 45 (70). LP, VI, 182 (12, 5).

Lazdoniešos viena meita nozūmējusi savu ārlaulības bērnu. Bet pēc tam viņa apprecās un šinī laulībā piedzīvo dēlu. Kad dēls 20 gadu bija vecs, tad viņa to sūtīja ar vedamo (vezumu) uz Rīgu. Aizbraucis iepretim Bērzaunes pils drupām zirgs tā piekūst, ka ne no vietas, lai pūlējas, kā grib. Citi ceļa vīri aizbrauc, viņš paliek pakaļā. mocās, mocās - nekur patikt. Te piepēši viņš ierauga baltu tēlu. Tas saka: "Nebīsties, es esmu tavs miesīgs brālītis!" Un nu tas stāsta tālāk: "Māte mani mazu nožņaudza, nāc, apskaties sarkano saiti ap manu kaklu! Es tev nu sirsnīgi lūdzu, mīļo brāli, atpestī mani no tā pūķa, kam man jākalpo. Mums ļoti sūra gŗūta dzīve. Mēs tikai to dabūjam pūst, kas citiem izlijis, un daudz citu gŗūtumu mums jāpanes. Kad pārbrauksi mājā, tu atradīsi mūsu māti jau saslimušu un pēc pāris dienām tā nomirs. Bet tai pašā stundā tad sacelsies pērkona negaiss un iespers druvā tai un tai gružu gubiņā. Tad nu tevi sirsnīgi lūdzu sadegušās. gružu gubiņas pelnus iebērt mātes zārkā, tad būšu atpestīts. Tagad vari braukt, nu vairs tavs zirgs nenokusīs, bet neaizmirsti, ko tev lūdzu." Dēlam mājā pārbraucot, viss tā atgadījās, kā brālis bija teicis Māte nomira, pērkons sacēlās, viņš atrada pelnus un padarīja, kā brālis licis. Vēlāk viņš palika par bagātu vīru.

Piezīme. Arī Augš-Kurzemē to pašu stāsta, bet tur nemin pūķi, kam jākalpo. R. Aunings.