5. A. 508. K. Tarzieris Tirzā, Brīvzemnieka 7 (4). LP, VII, 1, 452, .6.

Reiz dzīvoja tēvs un tam bija dēls, aplam liels drošinieks. Tur viņiem ganībās bijusi tāda vieta, kur jau daudzi baidīti : daži redzējuši ķēmus, daži pa pērkona laiku dzirdējuši vēkšot. Bet tad vienreiz šis dēls tur jājis pieguļā. Aizjājis, sapinis zirgus, uzkūris uguni, apsēdies ugunij blakus un uzdziedājis. Te piegadījies mazs puisēns baltā, garā kreklā, melnu cepuri galvā, nosēdies iepretim viņam pie uguns un sildījies. Pieguļnieks uzsaucis šim: "Kas tāds esi, tik vēlu te nākdams?" Puisēns atteicis: "Nerājies, brālīti, es tev ļauna nedarīšu! "Kā tu mani par brāli saukā?" "Es esmu tavs vecākais brālis." "Tu esi ārprātis, ne brālis man!" Nekā, es esmu tavs brālis!" "Atkāpies, nešķīstais gars!" "Pagaidi, es tev izstāstīšu." Nu puisēns iesācis stāstīt : "Tava māte ir arī mana māte. Es viņai piedzimu meitas dienās; aiz kauna tā nozūmēja mani un iemeta patiltē. Tavs tēvs, to nezinādams, apprecēja viņu un tā tad esam brāļi. Man deviņi gadi jāmaldās un jāslēpjas no pērkona. Kad deviņi gadi būs pagājuši un pērkons tavu māti būs nospēris, tad būšu atpestīts, nebūs vairs jāmaldās, maniem pīšļiem būs miers. Ritu ir deviņi gadi, ilgāki nedrīkstu no pērkona slapstīties, un tavai mātei jāmirst. Es rītu ielīdīšu tava bērā zirga ausī un tik ko pērkons spers, viss mans ļaunums pārvērtīsies par siena vīšķi un sadegs; bet es būšu šķīsts." Puisēns nolicies uguns malā un ātri aizmidzis; bet rītā viņa vairs nebijis. Pieguļnieks jājis mājā. Ceļā sacēlies pērkona negaiss, sperdams vienu pakal otra. Pēc visstiprākā spēriena no bērā auss izvēlies tā kā tāds siena kušķis un sadedzis. Pārjājis mājā un redzējis: pagalmā guļ viņa māte, pērkona nosperta.

Piezīme. P. Zarāvičs uzrakstījis gluži tāpat; tikai tur teikts, ka pieguļnieks ieraudzījis svešu ugunskuru un gājis turp uzdūmēt pīpi. Pie ugunskura sēdējis krekliņā puiķelītis, turēdams lielu, spalvainu putnu rokā. Šo putnu puiķelītis saplosījis, iemetis ugunī un tad sācis runāt. Vēlāk teicis, ka 9 gadi no pērkona acim tikai 9 asis dziji zemē varējis paslēpties un ka pērkons ritu viņu zirga ausi nosperšot. Viņš tad par siena vīkstoliņu izvelšoties no auss, tikšot pie miera, bet viņa mātei, ko arī pērkons tobrīd nosperšot, tad būšot jāiet viņa v ietā zemes apakšā, tai vietā, kur ugunskurs, naudas šķirstu sargāt. L. P.