6. A. 508. P. Š. no P. Dankas Raunā.

Pavasaŗa vakarā viens jauns puisis aizjājis ar saimnieka zirgiem pieguļā. Vakars bijis vēss un puisis uzkūris mežmala pie savas guļas vietas uguni un sildījies. Pēc kāda brīža atnācis svešs vīrs un arī nostājies pie ugunskura. Puisis tam jautājis: "No kurienes tu nākdams?" "Es, brāli, tepat dzīvoju," svešais atbildējis. Ko tad tu te mežā dari?" "Man, brāli, te nauda jāsargā." "Kādēļ tu mani par brāli sauc?" "Tu gan laikam to nezini, ka es esmu tavs vecākais brālis." "Es tik zinu, ka man neviena brāļa nav." "Tagad tu esi mātei viens pats dēls, bet es biju viņai pirmais dēls. Viņa mani piedzīvoja vēl meitā. Kad es piedzimu, viņa mani nožņaudza un apraka manas miesas apakš tās egles saknēm. Tā nu man še ir jāstaigā pa naktim, kamēr kāds neapraka manus kaulus kapsētā. 'Tu nu, brāli, to varētu izdarīt. 'Turpat pie egles, netālu no maniem kauliem, tu atradīsi vienu naudas podu, kas man ir jāsargā. To tu vari ņemt par atmaksu." To izstāstījis, svešais cilvēks atkal pazuda. Puisis arī visu izdarīja, kā svešinieks bija viņu lūdzis. Pie uzrādītās egles viņš atrada satrūdējušus bērna kauliņus, salasīja tos un apraka godīgi kapsētā. Tālāku pie egles rokot, viņš atrada arī apsolīto podu, pilnu ar zelta naudu. No tā laika tad nu puisis bija bagāts cilvēks.