8. A. 508. Andrejs Kleinberģis Madlienā, Zin. kom. kr. LP. VII, 450 (2, 4b, 3).

Vēlā vakarā viens vecītis braucis gar Kokneses pili un piepēži ieraudzījis cilvēku baltās drēbēs no pils uz viņu nākam. Vecītis jau bija dzirdējis, ka te daudzreiz ķēmi ķēmojoties, tādēļ paskubinājis zirdziņu un nemaz neskatījies uz balto vairs. Bet baltais vīrs uzsaucis: "Pagaidi! Ļauna nekā tev nedarīšu. Mēs esam brāļi!" Vecītis prātojis: "Man neviena brāļa nav," un atteicis: "Kas mēs par brāļiem esam?" "Esam gan brāļi, tu tikai to nezini. Mūsu māte dzīvoja šai pilī, es viņai piedzimu meitas dienās un aiz kauna tā mani nomaitāja. Aiznes mūsu mātei šo jostiņu, ar ko mani nomaitāja, gan viņa pazīs." Paņēmis jostiņu, jau gribējis braukt projām, te nezināmais brālis vaicājis, vai neesot kāds tukšs maiss šim. "Es jau nezagšu - tūliņ atnesīšu atpakaļ!" Vecīšam bijis bailes dot un atbildējis, ka neesot. Nu miltu kulīte tak ir?" "Nē!" ,"Tukša zirgu auzu kulīte arī nav?" "Nava." Bet cimds taču ir?" "Cimds nu gan ir!" un iedevis to pašu. Baltais tūliņ ar cimdu nozudis pils mūŗos un drīzumā atnesis pienu cimdu ar zeltu. Kad abi šķīrušies, baltais vēl pateicis, ka viņš no šīs pils ātrāki projām netiekot, kamēr māte nomiršot, jeb pērkons pili nosperšot. Vecītis pārbraucis mājā, parādījis jostu mātei. Bet tā, jostu ieraudzījusi, bijusi uz vietas pagalam.