11. A. 508. H. Skujiņa. Andrs Ziemelis, Smiltenē.

Ķeņģa meža vecos laikos noticis tā: Meža sargs pusdienas laikā apsēdies uz vēja izgāztas egles meža vidū. Kad meža sargs pagriezis galvu uz egles galotnes pusi, tad ieraudzījis stāvam svešu vīrieti. Svešais stāvētājs teicis: "Sveiks, mīļais brālīti, kā tev labi iet?" Meža sargs noskaities, ka svešs cilvēks to sauli par "mīļo brālīti". un rupji atbrēcis: "Katrs vazanka nav man brālis! Ej pie velna un liec mani mierā!" Svešais stāvētājs uzreiz pazudis, it kā zemē ielīdis. Meža sargam redzētais izlicies ļoti brīnišķīgs un tas otrā dienā atkal atnācis dienvidū uz izgāzto egli. Drīz vien atkal ieraudzījis svešo stāvētāju, kas to atkal uzrunājis. "Kas es tev par brāli, ko tu te muldi?" atteicis meža sargs. Tad svešais vīrietis sācis stāstīt, ka viņš esot meža sarga mātes dēls un piedzimis viņai meitās. Viņa to esot nožņaugusi un aprakusi zem šīs pašas egles. Un svešais rādījis to vieta, kur viņa kauli esot. Svešais atkal pazudis. Meža sargs sācis rakņāties pie egles un atradis maza bērna kaulus. Viņš tos apracis kapsētā.