12. A. 508. Kleinhofu Fricis Naudītē. Jkr. IV, 58 (55). LP, VII, I, 445 (2, 4, 1).

R. stāstīja man: "Kādu dienu, kad vēl biju Tukuma apriņķī par meža sargu, es apmaldījos savā mežā. Maldīdamies es sastaigāju līdz pašai pusnaktij, bet nevarēju un nevarēju izejas atrast. Gribot negribot, man bija mežā jāpaliek par nakti. Beildzot ieraudzīju uguntiņu spīdam un pie tās, krekliņos vien, mazu zēnu stāvam. Es piegāju pie uguns klāt un iesmēķēju pīpīti, ko zēns nemaz neliedza, bet mani vēl uzaicināja, lai nebīstoties un tikai droši nākot tuvāk. Zēns pazuda, bet pēc maza brītiņa viņš bija atkal klāt un atnesa krūzīti alus. Es nodzēros un nu man zēns prasīja, vai negribot ko ēst. Kad atteicu, ka labprāt ko uzkostu, tad zēns atkal pazuda un pēc maza laiciņa bija atpakaļ ar bļodiņu vārītas jēra gaļas. Kad biju ēdis, zēns man prasīja, vai es zinot, kas viņš esot. Viņš esot manas sievas dēls un tā mans padēls. Viņai, kā meitai, esot dzimis ārlaulības bērns, kuŗu tā nomaitājusi un apakš ciņa pie lielā akmeņa aprakusi. Šis esot tas bērns. Šovasar uznākšot pērkons un iesperšot lielā akmenī, pie kuŗa viņš aprakts. Kad pēc negaisa viņš te nāktu, lai tad paņemot viņa kaulus un tos svētītā zemē aprokot, tēvreizi nolskaitīdams; bet lai ātrāki nenākot, kā tikai pēc pērkona spēriena, jo tikai tad viņu atkal pievienojot kristītiem. Tad viņš stāstīja, kur tas dabūjis alu un gaļu - vienās kāzās. Kad kādreiz tā ātri - nemanot, tā sakot acu priekšā kas nozūdot, tad to paņemot viņi, zēni, lietuvēni, savām vajadzībām. Pēc tam zēns nozuda un es atradu ātri ceļu uz mājām. Mājās pārnācis, es stāstīju savai sieval piedzīvojumu. Tā ļoti pārbijās un uz ātru roku tūlīt nomira, jo tai patiesībā esot bijis ārlaulības bērns, ko tā nomaitājusi. To palšu vasaru izcēlās liels pērkona negaiss un iespēra mežā kādā lielā akmenī. Es nogājis patiesi atradu apakš akmeņa bērna kaulus, kuŗus kapsētā apraku.