15. A. 508 D, Ozoliņš Jaun - Rozē. LP. V 7Z (9,32).

Kuods cilvāks noktī broucs iz Reigu ar linim. Meža vidū tam izsāstas svašs cilvāks iz vazuma un narunā nei vuorda. Reidzalnīkam tis gluži ērmūti izlicīs, tuopēc prosījis: "Kū tu uz muna vazuma siodīs?" Svašīs atbildājs: "Bruol, tu jou pa munu ceĪu brouci." "Kuo pa tovu ceļu? Ceļš vusim pīdar." "Tīsa gon, bruol, pīdar, pīdar vusim; bet mun šis celš jūvaktē un 10 verstis tuoļak vēl noudas kotls opakš ūzūla ; juo tu, bruol, zam ūzūla poroktu, tad tev nouda tiktu." "Viss lobi! Rokšu gon tū noudu". Reidzanīks otteicis, "bet soki mun, kuopēc muni vīnmēr prn- bruoli souci. Tu asi svašs, es asu svašs" "Neika, bruol, naesam vus svaši: kod tova muote vēl maita bej, tod es viņai pīdzimu; bet viņa muni nūroka dzeivu opašk ūzūla; un nu mun nū tuo loika ir izdūts tū noudu opašk ūzūla un ittū ceļu opvaktēt. Bet, kod muna un tava muote miers, tod tikšu voļā: viņa munā vītā poliks." Lobi, Reidzanīks izrocs naudas kotlu un oizbroucs Reigā. Un šūraiz viņam pilsātā breinum lobi veicīs - lini voren doudz svēra un vēl līlu cenu dabija. Muojā puorbroucs touleit izstuostījs muotei, kū ceļā pīdzīvājs, ko noudu, rocs, ko linus puordevs; bet muote tū vusu dzierdūt krita zemē un nūmira.