1. A. 510 A. H. Skujipa, Andrs Ziemelis, no 67 g. vecas Annas Rudzītes Smiltenē.

Māte nomirusi un atstāsi pakaļā mazu meitenīti. Tēvs apprecējies akal pa jaunu, noprecēš atraitni un šai pašai bīšas div meitenes. Visas trīs meitenes dzīvāšas kopā un bīšas jau lielas izaugušas. Mātes meitas bīšas izlutinātas, nesmukas un slinkas. Pameita bīsi strādīga un varēn smuka un tāpē šo jaunā māte nevarēsi ieraudzīt, visādi nerrosi un likusi šai pa naktim pelnos gulēt, tāpē nu šo ar visi iesaukuši par Pelnrušķi.

Tēvs reiz braucis uz pilsētu un sacīš visām trim meitām, lei nu sakot, ko kuŗā grib, lei šis no pilsētas atvedot. Mātes meitas kārošas šo un to, bet Pelnrušķe sacīsi, lei tēvs šai atvedot to, kas šim ceļā aiz cepures aizķeršoties. Tēvs sapircies abām mātes meitām visādas smukas mantas un braucis uz māju. Šis vais nebīš no mājas diezin cik tālu, ka tēvam aizķēries aiz cepures lazda zars un nolūzis. Tēvs nu paņēmis to zaru un vedis uz māju Pelnrušķei. Pelnrušķe paņēmusi zaru, aizgāsi uz kapsētu un iestādīsi zaru uz mātes kapa. No tā zara izaudzis lielc koks un tai kokā dziedāši varēn jauki visunevisādīgi putnīni.

Drīz vie tās zemes ķēnīc izlaidis vēsti, ka šis izvēlēšoties sev brūti, un saaicināš visas zemes meitas uz balli. Abas mātes meitas saposušās un aizgāšas uz balli. Pelnrušķe padarīsi visus mājās darbus, gāsi pie jaunās mātes un lūgusies, lei šo ar laižot uz balli. Bet nu jaunā māte sacīsi, &127;ka šī varēšot ta uz balli iet, ka būšot izlasīsi no pelnim vienu vāceli lēcu. Nu jaunā māte iebērusi pelnos vesalu vāceli lēcu un likusi, lei Pelnrušķe izlasot. Kā nu jaunā māte aizgāsi, tā Pelnrušķe trīs reiz pieklauvēsi pie loga. Tūlītās saskrēši putnīni un izlasīši lēcas no pelnim. Pelnrušķe gāsi pie jaunās mātes un atdevusi šai izlasītās lēcas un akal prasīsies uz balli. Bet jaunā māte šās nelaidusi un sacīsi, lei izlasot vēl div vāceles lēcu no pelnim , - ta šī to laidīšot.. Nu jaunā māte izbērusi pelnos div vāceles lēcu un sacīsi, lei Pelnrušķe izlasot. Kā jaunā māte aizgāsi, tā Pelnrušķe akal trīs reiz pieklauvēsi pie lodzīna. Nu saskrēš varēn daudz vīsādīgu putnīnu un izlasīši aka1 lēcas no pelnim. Pelnrušķe atdevusi lēcas jaunai mātei un prasīsies akal uz balli. Bet jaunā māte šās nelaidusi un sacīsi, lei ejot vie sust (gulēt), šai neesot ne drēbu, ne, ko tāds pasaules smīdēklis pie citiem cilvēkiem darīšot, kam pa pelnim vie esot jāvārtoties. Nu Pelnrušķe varēn nobēdāsies, aizgāsi prom un šai tā sirds apskrēsies, ka sākusi gauži raudāt. Nu šī saņēmusi lielu galvu, aizgāsi uz kapsētu pie mātes kapa un gribēsi sirdi izraudat. Ka nu šī krietni vie pie mātes kapa izraudāsies, ta gribēsi iet akal uz māju. Kokā sēdēš balts putnīc un tas nu nometis Pelnrušķei varēn skaistas drēbes un zelta kurpītes. Nu Pelnrušķe saģērbusies jaunās drēbēs, apāvusi zelta kurpītes un nu bīsi princese, kas princese. Nu Pelnrušķe gāsi uz ķēmīna pili un kā šī iegāsi, tā ķēnīc to tūlītās pamanīš, ar šo vie dencoš un negribēš nemaz vais vaļā laist. Bet Pelnrušķe ilgi vis nekavēsies, šī manīsies, kā var pirmā mājā tikt, kamēr vēl mātes meitas nav mājā. Šī nu papriecāsies tādu laicīnu, ta izmānīsies ķēnīnam un kā tikusi no šā vaļā, tā tūlītās uz māju prom.

Otru vakaru akal Pelnrušķe atmākusi uz balli. Akal ķēnīc ar šo vienu vie dencoš un negribēš vais šās nemaz ar vaļā laist. Bet Pelprušķe akal izmānīsies ķēnīnam un uz māju prom.

Trešo dienu nu akal ķēnīc rīkoš balli un Pelnrušķe akal aizgāsi. Nu ķēnīc akal ar Pelnrušķi vienu vie dencoš un nelaidis vais šās nemaz ar' vaļā. Bet Pelnrušķe izmānīsies šim no rokām un bēgusi pa trepēm zemē. Ķēnīc skrēš šai no pakaļas. Nu Pelnrušķe likusi pa kaklu, pa galvu lejā un šai norāvusies no kājas viena kurpīte un palikusi uz trepēm, jo ķēnīc bīš pavēlēš trepes noķepināt ar piķi. Pelnrušķe gan izsprukusi, bet šās zelta kurpīte palikusi uz trepēm pielipusi un ķēnīc saņēmis viņas kurpīti.

Pelnrušķe varēn patikusi ķēnīnam un viņč šo nospriedis meklēt rokā. Ķēnīc nu gāš no mājas uz māju un licis, lei visas meitas provē Pelnrušķes kurpīti, kuŗai kurpīte būšot taisni pa kājai, tā būšot īstā. Bet nekur tāda neatradusies. Pēdīgi ķēnīc ienācis Pelnrušķes tēva mājā. Nu jaunā māte tūlītās sapratusi. kas par lietu, un sacīsi savai vecākai meitai, lei šī griežot kājai papēdi no, ka pa ķēnīņieni tikšot, ta jau vairs kājām nebūšot jāstaigā. Nu vecākā tūlītās nogriezusi kājai papēdi, un kā mauc kurpīti kājā, šī der ar'. Nu ķēnīc šo vedis uz savu pili, jo viņč domāš, ka tā pati jau vie būšot īstā. Bet kā ķēnīc ar vecāko māsu tikuši pret kapsētu, tā baltais putnīc akal dziedāš:

"Asinc asinc kājā, īstā brūte vē mājā!"

Ķēnīc dzirdēš, kā putnīc dzied, un tūlītās licis vecākai māsai rādīt kāju. Kā tad! - šad papēdis nogriezts un kurpīte pilla asiņu. Nu ķēnīc šo sviedis laukā un braucis akal apakaļ uz Pelnrušķītes tēva māju. Jaunā māte nu mānīsi, ka ar vecāko nekas neiznācis, un nu sacīsi jaunākai, 1ei šī griežot kājai pirstus no, ka pa ķēnīņieni tikšot, ta vairs kājām nevaidzēšot staigāt. Jaunākā nu ar tūlītās nogriezusi kājai pirstus un kā mērīsi kurpīti, tā šī derēsi ar'. Nu ķēnīc domāš: "Tā nu gan ir īstā" un vedis šo uz savu pili. Bet kā šie akal braukuši gar kapsētu, tā baltais putnīc tāpat dziedāš: "Asinc, asinc kājā, īstā brūte vē mājā!"

Ķēnīc dzirdēš, ko putnīc dzied, un 1icis tūlītās jaunākai meitai rādīt kāju. Kā tad! - kājai pirsti nogriezti un kurpīte pilla asiņu.

Ķēnīc capratis, ka te akal blēdība, sviedis jaunāko ārā un braucis trešo reiz uz Pelnrušķes tēva māju. Nu šis prasīš jaunai mātei, vai šai vē esot kāda meita. Jaunā māte sācīsi, ka neesot vais. Bet nu ķēnīc pamanīš Pelnrušķi un prasīš jaunai mātei, kas tā tāda esot. ,Jaunā māte sacīsi. ka tā esot Pelnrušķe, tā jau neesot ne uz vienu balli bīsi un tik mājā pa pelnim vie slaicējoties. Bet ķēnīc sacīš, lai Pelnrušķe provējot kurpīti. Nu Pelnrušķe ar āvusi savu kurpīti kājā un šai kurpīte kā tizlieta. Nu ķēnīc biš priecīgs un sacīš, ka nu reiz šis īsto atradis. Ķēnīc aizvedis Pelnruški uz savu pili.

Kāzu dienā Pelnrušķe aicināsi jauno māti ar uz baznīcu un šī aizgāsi ar. Bet kā jaunā māte gribēsi iet baznīcā iekšā, tā salaidušies svešādi putni un isknāpuši jaunai mātei acis. Ķēnīc apprecēš Pelnruški un viņi dzīvāši 1aimīgi.

Piezīme. Tādu pašu pasaku senāk tiku arī Raunā dzirdējis. P. Š.