Pelnrušķīte.

 

2. A. 510 A. K. T. Aizsilniekos. LP, VII, II, 27, 20, 1.

Vienai meitiņai bijusi jau mazai māte nomirusi - tēvs paņēmis pamāti. Pamātei bijušas divas meitas. Tās, lai gan viegli augdamas, nebijušas tik daiļas, kā bārenīte, kas gŗūti augusi. Bet nu nomiris tēvs. Dzīvs būdams, viņš bijis pieteicis jau, lai šā kapu trīs naktis sargājot. Pamātei negribējies savu meitu sūtīt, dzinusi visas trīs naktis pameitu sargāt. Šī nosēdusies uz tēva kapa un raudājusi. Tad no tēva kapa izaudzis bērziņš, uz šā kociņa meitiņa atradusi katrā naktī ik reiz skaistāku drēbju kārtu sakārtu, arī sidrabā adītas kurpītes klāt. Pirmās drēbes bijušas zīda, sidrabā izaustas, otras - zeltā izaustas, trešās - sidraba un zelta izmargotas, dimanta pērlēm pieaustas. Noglabājusi drēbes un neteikusi nevienam nekā. Tās zemes ķēniņa dēls nodomājis precēties un darinājis tālabad lielas dzīŗas, saaicinādams visas. visas meitas. Pamātes meitas arī izposušās un aizgājušas, bet bārēnītei neteikušas nekā. Bārenīte aizgājusi todien uz kapsētu. Tad saskrējušas zīles, meitenei vēstīdamas, lai ejot šī tur un tur dzīŗās. Saģērbusies sidraba drēbēs, viņa arī aizgājusi. Ķēniņa dēlam neviena tā nepatikusi, kā barenīte, jo viņa mācējusi brīnum jauki koklēt un bijusi tik daiļa, tik daiļa. Tūliņ ķēniņa dēls gribējis šo ņemt par sievu, bet bārene izmukusi projām uz mājām. Noģērbusies, noslēpusi drēbes un sākusi atkal savu darbu strādāt. Pamāte domājusi, ka šī tikai kapsētā vien bijusi. Atnākušas mātes meitas un stāstījušas, ka viena tur dzīŗās bijusi par daudzi skaistā un bagāta, bet drīz nozudusi. Lai gan smalki meklējuši, tomēr netikuši dabūjuši. Bārenīte likusies par to nozudumu brīnoties. Otrā dienā, kad mātes meitas aizgājušas uz dzīrām bārenīte atkal atprasījusies uz kapsētu. Nu apģērbusies zelta drēbēs un projām uz dzīŗām. Gājis tāpat kā vakar un šī atkal izmukusi. Mātes meitas stāstījušas, ka nu bijusi viena vēl skaistāka par vakarējo, bet atkal nozudusi. Trešajā dienā atkal aizprasījusies uz kapsētu. Nu apģērbusies dimanta apģērbā. Ķēniņa dēls no koklēšanas vien pazinis, ka šī tā pati vakarējā esot. Viņš licis notraipīt istabas priekšu ar medu, un kad šī bēgusi projām, tad viena sidraba adīta kurpīte pielipusi medum, nomukusi no kājas un palikusi turpat. Ķēniņa dēls paņēmis kurpīti un braucis pa visu valsti, meklēdams, kam kurpīte attiks. Aizbraucis ir uz pamātes māju un licis meitām kurpīti atpakaļ. Pamātes vecākā meita, kurpi paņēmusi, iegājusi rijā apaut, bet tā bijusi par mazu - papēdis negājis iekšā! Ņēmusi papēdi nocirtusi, pušumu sasējusi, apāvusi un iznākusi laukā. Ķēniņa dēls vedis viņu projām. Bet gar kapsētu braucot, zīles nejēdzīgi spiegušas, tā kā ķēniņa dēlam bail ticis. Nobraukuši pretim pilij -- vedamā meita nomirusi. Ķēniņa dēls, asinis redzēdams, visu nopratis un braucis atpakaļ. Otrai pamātes meitai bijusi kurpīte tīri pa kājai. Ķēniņa dēls domājis: Tā nu tā īstā."" Bet gar kapsētu braucot, atkal zīles nejēdzīgi spiegušas. Pili aizbraukušiem, ķēniņa dēls licis šai koklēt, bet šī nepavisam nemācējusi. Noredzējis, ka vēl nav īstā, braucis atpakaļ, paņemdams kokles līdza. Kad bārene kurpīti apāvusi, tad devis tai koklēt. Kā šī koklējusi, tūlin pazinis. Nu šī arī vairs neliegusies, saģērbusies savā skaistajā rotā, braukusi ķēniņa dēlam līdza un palikusi viņam par līgavu.