Pelnrušķīte.

3. A. 510 A. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis no P. Āboltiņas Aumeisteŗos.

Bīš vienc tāds ķēnīc, kas braukāš apkārt sievas meklēdams, bet neviena meita šim nebīsi pa prātam. Ķēnīc bīš visu laiku pa citim ķēnīnam un augstmaņim braukāš un kā atbraucis bešā mājā, tā nodomāš tā. Rīkošot savā pilī dzīres un saaicināšot visu nevisādas meitas: gan prastas, gam smalkas, gan nabagas, gan bagātas, un tūlī izlaidis pa savu valsti ziņu, ka uz šā dzīrēm jānāk visām meitām no vietas, kādas vie esot, bet visām jānākot kaut neviena nedrīkstot mājā palikt. Vienai mātei bīšas trīs meitas, ceturtā bīsi pameita un šo saukuši par Pelnrušķīti, jo pamāte to visādi nerrosi un mozēsi, kā jau bāra bērnu. Ka nu atnākusi no ķēnīna ziņa, ka visām meitām jāietot uz dzīrēm un tur ķēnīc sevi izmeklēšot sievu, tā mātes meitas ar sākušas posties un Pelnrušķīte ar taisīsies uz dzīrēm, bet pamāte šās nelaidusi un sacīsi, ka šai jau neesot ne drēbu, ne lāga kurpu un tāda putnu biedekļa jau nu gan ķēnīc sev par sievu neņemšot. Kā nu pienākusi tā dzīŗu diena, tā visas trīs mātes meitas aizgāšas uz ķēnīna pili, bet Pelnrušlīti pamāte nelaidusi un vakarā iebērusi pelnos vesalu sieku kaņepu un sacīsi Pelnrušķītei, ka šai līdz rīta lnaismīnai kaņepes jāizlasot no pelnim un ja nebūšot izlasītas, ta šī dabūšot ontalīgas maculkas. Nu pamāte aizgāsi gulēt un Pelnrušķīte lasīsi no pelnim kalepes laukā un gauži raudāsi. Bet pie Pelnrušķītes pienācis vecs vecīc un prasīš šai, kāpē šī raudot. Pelnrušķīte nu šim stāstīsi, kā pamāte darīsi un kā nu šī netiekot uz ķēnīna dzīrēm un šai pa šonakti esot jāizlasot no pelnim vesels sieks kaņepu. Nu vecīc sacīš Pelnrušķei, lei šī neraudot un izejot ārā un reiz iešvilpoties, tā tūlī būšot daudz putnīnu klā, lei šī sakot putnīnam tā: "Sanākat lieli un mazi. Labos lasāt pūrīņā, sliktos gūzīnā!" Tā lei nu šī aizejot uz kapsētu pie savas mātes kapa, tur pie kapa augot liels lazds, lei zem lazda reiz iešvilpoties, tā šai būšot lepnas drēbes. Kā nu vecīc pelnrušķīti visu tā izstāstīš, tā akal aizgāš. Nu Pelnrušķīte gāsi laukā un iešvilpusies. Tūlī saskrēš lielc bars lielu un mazu putnīnu. Nu Pelnrušķīte sacīsi uz putnīnim: "Sanākat lieli un mazi. Labos lasāt pūrīnā, sliktos gūzīnā!" Nu putnīni salaidušies ap pavardu un drīz vie kaņepes bīšas jau no pelnim izlasītas. Nu Pelnrušķītū aizgāsi uz kapsētu un apstāsies zem lazda un akal iešvilpusies. Tūlī no lazda zariņu nokritušas sidraba drēbes, sidraba kurpītes un tūlī ar nezi kur gadīsies sidraba karīte un sidraba zirgi. Peļnrušķīte kāpusi karītē iekšā un aizbraukusi uz ķēnīna pili. Kā nu ķēnīc pamanīš Pelnrušķīti, tā aicināš šo denlot un negribēš vais nemaz vaļā laist. Bet kad Pelnrušķītei nācis laiks klāt akal apakaļ būt, šī izmānīsies no ķēnīna, aizbēgusi no pils un kāpusi savā karītē iekšā un braukusi prom. Kā nu Pelnrušķīte aizbraukusi .ie kapsētas, tā akal sidraba drēbes, sidraba kurpes, sidralra zirgi un sidraba karīte uzreiz pazuduši un Pelnrušķīte bīsi tāda pati, kā vienādi. Kā mātes meitas mākušas mājā no ķēnīna pils, tā Pelnrušķīte jau bīsi sen mājā un gulēsi jau. Kā nu rītdienā mātes meitas cēlušās augšā, tā stāstīšas mātei, cik vakar ķēnīna dzīrēs bīsi skaista sidraba princese, un kā ķēnīc ar šo vie esot dencoš un nemaz negribēš vaļā laist. Pelnrušķīte jau sapratusi, ka par šo pašu gāsi runa, bet izlikusies, ka nekā nezin, un pēdīgi vēl sacīsi: "Ak, kau es tak ar to sidraba princesi būtu redzēsi!" Nu mātes meitas palikušas sirdīgas un atkliegušas: "Nu, tā jau vēi trūka, ka tāds putnu biedeklis, kā tu, sāks vazāties pa ķēnīna dzīrēm." Bet Pelnrušķīte bīsi ieparikusies arī ķēnīnam un šis nu pats pie sevis nodomāš: "Tā man patika! Tā būs īstā!" Nu viņč braucis pa malu malām un meklēš sidraba princesi rokā, bet nekur tādas neatradis. Kā nu lei dabū šo rokā? Rīkošot akal dzīres, jāču sidraba princese akal atbraukšot, un ķēnīc vēl tai pašā dienā izlaldis ziņu, ka rīkojot akal dzīres, un aicināš akal visas meitas no vietas, vai nabagas, vai bagātas. Mātes meitas akal vīkšušās uz ķēnīna dzīrēm un Pelnrušķīte arī lūgusies, lei šo ar' laižot, bet pamāte nelaidusi un vakarā iebērusi pelnos div sieki kaņepu un likusi pa nakti izlasīt. Mātes meitas aizgāšas uz ķēnīna pili, bet Pelnrušķīte palikusi mājā un rušināsies ap pavardu. Bet kā pamāte aizgāsi gulēt, tā Pelnlrušķīte izgāsi ārā, reiz iešvilpusies, un tūlī akal putnīni bīši klāt. Nu Pelnrušķīte akai sacīsi: "Sanākat lieli un mazi. Labos lasāt pūrīnā, sliktos gūzīnā!" Nu putnīni atkal salaidušies ap pavardu un drīz vie izlasīši no pelnim kaņepes. Tā nu Pelnrušķīte aizgāsi uz kapsētu, aplstāsies zem lazda pie :mātes kapa un reiz iešvilpusies. Tūlī šai no lazda nokritušas zelta drēbes un zelta kurpes. Turpat jau bīsi ar zelta karīte un zelta zirgi tur Pelnrušķīte tik kāpusi karītē iekšā un braukusi uz ķēnīna pili. Kā nu ķēnīc šo pamanīš, tā tūlī aicināš dencot un dencoš ar to vienu pašu visu vakaru, nemaz vais nelaidis vaļā. Kā nu Pelnrušķītei nācis laiks klāt, ka jābrauc uz māju, tā šī lūgusies, lei šo palaižot drusku vaļā un šī apsolīsi ķēnīnam nākt vēl atpakaļ, jo citādi šis šās nelaidis vaļā. Bet kā nu ķēnīc šo palaidis vaļā, tā Pelnrušķīte tūlī aizbēgusi, karītē iekšā un prom. No kapsētas akal pazuduši zelta zirgi un karīte, zelta drēbes un kurpes, un Pelnrušķīte bīsi tāda pati, kā jau vienādi, un gāsi mājā. Ka nākušas mātes meitas no ķēnīna pils, ta Pelnruškīte jau sen bīsi mājā un gulēsi jau. Rītīnā akal mātes meitas stāstīšas par smuko zelta princesi, bet Pelnrušķīte tik klausīsies un pēdīgi nosacīsi: "Kau tak es ar rsiz viņu redzētu!" Nu akal mātes meitas pārskaitušās un kliegušas pretī, ka šo, tādtt pelnu Trīnu, jau nevienam nevarot rādīt, kur nu vē uz ķēnīna pili vest, šī jau tur nosmuļļāšot visus lodīgus cilvēkus. Bet ķēnīc nu vais nezināš, kur dēties, kā šim iepatikusies Pelnrušķīte, un viņč akad izbraukāš malu malas un meklēš šo rokā, bet nekur tādas nevarēš atrast. Nu viņč nospriedis, ka jārīkojot akal dzīres un jāaicinot akal visas meitas no malu malām, gan šādas, gan tādas. Nu ķēnīc tā ar' izdarīš un rikoš akal dzīres. Mātes meitas posušās uz dzīrēm un Pelnrušķīte lūgusies, pamāti, lei laižot šo ar. Bet pamāte Pelnrušķītes nelaidusi un kā mātes meitas aizgāšas uz ķēnīna pili, tā pamāte iebērusi pelnos vesalu pūru kaņepu tur piesacīsi Pelnrušķītei, lei līdz rīta gaismai izlasot kaņepes no pelnim. Nu Pelnrušķīte akal izgāsi ārā, reiz iešvilpusies un tūlī putnīni bīši klāt. Nu pelnrušķīte sacīsi: "Sanākat lieli un mazi. Labos lasāt pūrīnā; sliktos gūzīnā!" Putnīni salaidušies ap pavardu un drīz vie kaņepes bīšas jau no pelnim izlasītas. Tā nu Pelnrušķīte aizgāsi uz kapsētu, akaI tāpat apstāsies zem lazda un iešvilpusies. Nu šoreiz šai nokritušas dimanta drēbes, dimanta kurpes un gaidīsi dimanta karīte un dimanta zirgi. Pelnrušķīte kāpusi karītē iekšā un laidusi uz ķēnīna pili. Bet šoreiz jau pats ķēnīc šo gaidīš pie durim un kā šī piebraukusi, tā šo cieti un vedis zālē un dencos ar šo vienā dencošanā un nemaz vais nelaidis valā. Nu Pelnlrušķītei bīsi jau noliktā stunda klā, ka jābrauc prom, bet ķēnīc šās nelaidis vaļā. Gan šī lūgusies, gan lūgusies, bet ķēnīc. kā nelaidis, tā nelaidīs. Nu jau laiks bīš pāri un ķēnīc šās nelaidis. Kā pārgāš noliktais laiks, tā ar viss tas, kas Pelnrušķītei bīš, palicies uz visiem laikiem. Nu Peļnrušķīte palikusi tāda pati dimanta drēbēs un dimanta kurpēs. Bet nu mātes meitām ar nokritusi tā kā migla no acim un šās pazinušas, ka tā dimanta princese jau esot šo pašu Pelnrušķīte. Bet ķēnīc nelaidis Pelnrušķītes ne par ko ar vais vaļā un rīkošs kāzas. Drīz vie Pelnrušķīte ar ķēnīnu nodzērusi kāzas un dzīvāsi laimīgi.