Pelnrušķīte.

4. A. 510 A. Skolnieks A. Ritenis no 60 g. vecas teicējas Pelnēnos Nīcā. K. Lielozola kr.

Vienai mātei bija divas īstās meitas un viena pameita. Reizi pamāte teikusi pameitai, ka trīs dienu laikā viņai jāsavērpj trīs podi linu. Pašas meitas bija slinkas, tās nevērpa, bet tik teica, lai vērpj pameita. Pie akas vērpdama, pameita pamanījusi, ka viņai no lielas vērpšanas pirksti cauri palikuši, ar asinim. Viņa gribējusi spoli nomazgāt, bet tā iekritusi akā. Sākusi raudāt: ko nu darīt. Te pienācis gailītis un dziedājis: "Kikeriki, ko tu, meitiņ, raudi?" "Kā neraudāšu? Spole iekrita akā." Gailītis ieskrēja akā un iznesa meitai spoli. Tad viņa žēlojās, ka nevarot savērpt tik daudz linu. Te pielaidušies putniņi, palīdzējuši viņai savērpt un nu meita bijusi priecīga. Vienu dienu pamāte iebērusi sieku linusēklu pelnos sacīdama: "Mēs būsim divas dienas godā. bet līdz mēs pārnāksim mājā, jābūt linusēklām izlasītām." Pameita lasījusi, lasījusi, bet kur nu izlasīsi? Sākusi raudāt. Te par laimi atlaidušies putniņi un atkal palīdzējuši linusēklas savākt. Nu pameita bijusi brīva, aizgājusi uz kapsētu pie savas mātes kapa un raudājusi: "Kaut es arī varētu būt tai godā, kur manas māsas!" Tad tur nolaidies eņģelis un iedevis tai baltas drānas sacīdams: "Kad tu nāc mājās, tad atnāc atkal pie kapa, noliec drānas, lai es varētu viņas savākt." Viņa aizgājusi tai godā, tur dancājusi un priecājusies. Pats ķēniņš, ieraudzījis tādu skaistu meitu, ar to vien dancājis un negribējis laist to mājās. Baidīdamies, ka skaistā meita neaizbēg, viņš licis nosmērēt trepes ar laku. Ejot pa trepēm pirmai, bārenītei palikusi tur kurpe. Uz kapiem nogājusi, viņa lūgusi eņģelītim, lai viņš piedodot, ka viena kurpe palikusi goda mājā pie trepēm. Pēc kāda laiciņa pārnākusi pamāte ar savām meitām, bet pameita jau sēdējusi atkal pelnos. Viņas nu stāstījušas pameitai, ka vienai skaistai princesei palikusi kurpe pie trepēm. Otrā dienā ķēniņš braucis ar saviem sulaiņiem pie visām meitām mērīt kurpi. Atbraucis pie pamātes meitām, mērījis vienai - tai par lielu, mērījis otrai - tai par mazu, tā gribējusi jau papēdi nogriezt. Tad viņi prasījuši, vai vairāk meitu neesot. Pamāte teikusi, ka viņai esot gan vēl tāda novārgusi pameita, bet tā jau nekur neejot. Viņi tomēr gājuši mērīt, un tai kurpe bijusi kā uzlieta. Ķēniņš iesēdinājis bārenīti savā karietē, aizvedis pie sevis un apprecējis. Pamātei bij žēl, ka viņas meitām nav kurpe derējusi, viņa aiz lielām bēdām nomirusi, bet ķēniņš dzīvojis ar pameitu laimīgi.