Pelnrušķīte.

5. A. 510 A. Skolnieks J. Bernāts no K. Juškevices Nīcā, K. Lielozola kr.

Māte neieredzējusi savu pameitu. Ķēķī viņu likusi guldināt un strādāt, iekšā nemaz nelaidusi. Savu meitu turpretī istabā vien turējusi un tērpusi greznās drēbēs. Tai zemē dzīvojis ķēniņa dēls. kas gribējis precēties un nevarējis nolūkot sev derīgu sievu. Viņš sarīkojis balli un salūdzis tur visas valsts meitas. Meitas māte izģērba savu meitu zīdā un samtā, bet pameitu, pelnrušķīti, nemaz nelaida, lai gan tā dikti lūgusies, lai ņemot šo ar līdz. Pelnrušķīte nu palikusi mājās raudot. Palikusi viena pati mājās, viņa aizgāja pie savas mātes kapa un raudāja. Tur viens putns viņai nosvieda zīda un sudraba drēbes. Viņa nu mudīgi vien apģērbās un steidzās arī uz ķēniņa balli. Balle jau bija iesākusies, un visi tur dancoja. Ķēniņa dēls, viņu ieraudzījis, tūliņ paņēma dancot. Kad balle beidzās, viņa pirmā aizsteidzās mājās. Pārgājusi mājās, viņa noģērbās un gāja atkal ķēķī pie darba, tā kā māte ar īsto meitu nemaz nezināja, kaviņa arī bijusi ballē. Otru vakaru bija atkal tāda pati balle sarīkota ķēniņa pilī. Vispirms tur nogāja mātes meita, pēc tam aizgāja pameita, abas tāpat apģērbušās kā agrāk. Ķēniņa dēls ar pelnrušķīti vien dancoja un vaicāja, kas viņa esot, bet viņa nedevās zināt. Ballei beidzoties, viņa atkal pirmā aizsteidzās mājās. Trešo vakaru bija atkal tāda pati balle sarīkota, bet ķēniņa dēls šoreiz notrāpīja trepes ar piķi, labi zinādams, ka viņa dancotāja pirmā steigsies mājās. Pelnrušķītei mājās steidzoties, nemanot kurpe bija pielipusi pie trepēm. Tikai mājās pārgājusi, viņa atradās, ka kurpes nav. Maz par to bēdādama, viņa noģerbās un strādāja tik tālāk savus darbus. Ķēniņa dēts paņēma kurpīti un braukāja apkārt, meklēdams, kuŗai meitai tā kurpīte derēs. Bet visām meitām kurpīte izrādījās par mazu. Mātes meita, dabūjusi to zināt, nodrāza savu papēdi tā, ka kurpīte gandrīz jau uzgāja, bet ķēniņa dēls ieraudzīja, ka no kājas nāk asinis, un tūliņ prasīja, vai vairāk meitu mājās neesot. Te viņš izdzirda, ka ķēķī kaut kas gruzd, gāja skatīties un ieraudzīja pelnrušķīti, kuŗai kurpīte taisni derēja kājā. Pameita nu uzģērba savas greznās drēbes, iesēdās karietē un aizbrauca ķēniņa dēlam līdz par līgavu. Tu pelnrušķīte dzīvoja laimīgi, un dzīvo varbūt vēl šodien, ja nav mirusi.